Kādā nezināmā sapnī,

Ūdeņi šalc vienotā taktī.

Visi gadalaiki lēnām kā mikserī maļas

Un meitene gaiša bez rūpēm un vaļas.

Tik viņas cepure sarkanā moka man acis,

Viņa viegli kā taurenis lido, nez ko tā sacīs?

Viņa tuvojas, tuvojas, bet viņai nav mutes

Un sejas vispār, kurā svelmotu lustes.

Tik oranža šalle.

Balle.

Tā laikam lido no tās

Astrālās mūŽības.

Tik atstāj plūdonī pilienus sārtus

Un aizcērt aiz sevis debesu vārtus.

/turpmāk vēl/