Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

34. turpinājums

  

Otrās vasaras sākumā, kad visi bija aizbraukuši uz vasaras nometni, man akumulatoru dēļ izdevās dažas nedēļas palikt Rīgas kazarmās. Šīs nedēļas bija lieliskas. Dienā padari savu darbu un vakarā dodies uz pilsētu. Es un benzīna tanka pavēlnieks jaunākais seržants no Baltkrievijas dzīvojām mazā istabiņā. Kad pamodāmies, tad arī cēlāmies. Kādu nakti guļot man palika vēsi. Sega pazudusi. Taustu ar roku visapkārt, bet segas nav. Pataustu ar roku kaimiņa gultu: Kāds nelietis! Viņam ir mana sega. Ar abām rokām, acis nepavēris, rauju segu pie sevis,. Šis gan pretojas, bet pēcāk pierimst. Silti izgulējos, līdz saulīte sāk spīdēt sejā. Ceļos un brīnos. Mans kaimiņš guļ sarāvies bez segas, bet mana personīgā sega glīti sarullējusies atrodas pašā kājgalī. Apsedzu viņu ar segu, lai vēl pasildās.

Pienāca reize doties uz Ādažiem. Tieši tad bija uznākušas komandieru kārtējās rūpes par zaldātiņiem. Zaldātu matiem jāatbilst reglamentu prasībām. Tātad jācērp nost. Citādi vēl utis izplatīs. Staršina ar prieku jau Rīgā lika manīt, ka šis „prieks” Ādažos man neies secen. 

 Saimniecības rotā kareivju matiem lielu vērību nepiegrieza. Ustavos teikts, ka zaldāts drīkst ataudzināt matus, kad nodienējis divus gadus. Pēc divu gadu nolaušanas zaldāti un jefreitori varēja sākt priecāties par saviem matiem. Ja viņi ir nodaļu komandieri, tad matus var sākt audzināt no amata izpildes sākuma

Tādā situācijā dodos uz vasaras nometni. Prāts nemaz nav priecīgs.

Ierodos Ādažos. Zēni pašlaik dodas uz krosu. Nezin cik kilometru skrējiens ar gāzmaskām. Rotas komandieris liek arī man piedalīties, bet es atsaku, ka neesmu vēl ēdis, jo virtuves klientos es šodien neskaitos. Krosā neēdis nevar piedalīties un palieku mājās. Kad visi ir prom, aizeju uz ēdnīcu pie pavāriem un šie ieliek manā miskā milzīgu pusdienu devu. Ja pavāri ir draugi, tad paēdis būsi vienmēr. Neviens komandieris nepaēdinās tevi, ja nebūsi savlaicīgi pieteikts.

Vēlāk rotas komandieris Žīgurs saka, ka mani mati būšot jānogriež uz nullīti. Neesot vēl pietiekoši ilgi dienējis. Atbildu, ka esmu iesaukts reizē ar šoferi Dārziņu, kurš nēsā garus, blondus matus. Viņš, tāpat kā es ir jefreitors. Ak, tā! Tad jau tu arī vari, viņš atsaka. Žīgurs bija aizmirsis, ka Roberts, kaut gan ikdienas brauc ar produktu mašīnu, ir arī nodaļas komandieris. Tā tad viņam bija tiesības. Tā es saglābu savu frizūru līdz dienesta beigām. Tikai žēl, ka nav izdevies to saglabāt līdz šai dienai.

Pēc kādām nedēļām naktī guļot sāku stipri kasīties. Pakasos, pakasos un guļu tālāk. No rīta paskatos. Pilns ar „mandavoškām” un utu oliņām. Tie atkal ir draudi maniem matiem, kaut gan mati šo sugu neinteresē. Lai glābtu savus matus, pielietoju intensīvās terapijas līdzekli – benzīnu. Regulāri, divas reizes dienā ierīvēju spalvas un utis nobeidzās. Bet vajadzēja tikt vaļā arī no gnīdām – utu oliņām. Pie kuras spalvas redzu oliņu, to izrauju ārā. Šī kaite, laikam bija izplatījusies, jo visiem vajadzēja iziet medicīnisko apskati. Vienalga, seržants vai zaldāts. Kam atrada, to jau gaidīja zēns ar matu griežamo mašīnu. Dakteris ilgi, ilgi šķirstīja un pētīja manas spalvas. Varbūt bija vēl kādas citas, netiešākas pazīmes. Neko neatradis, palaida mani vaļā.

Noliktavas pārzinis, virsdienestnieks, jaunākais seržants Traubergs devās atvaļinājumā, laikam uz Čuvašiju. Viņš bija Krievijas latvietis. Noliktava atradās Rīgā, mūsu darbnīcas vidū, izolētā, aizslēdzamā un apzīmogojamā bezlogu istabiņā. Pulka komandiera vietnieks Anfīmovs par noliktava pārziņa vietas izpildītāju norīko mani. Ierosinu, lai mani laiž uz Rīgu, kur ir manā atbildībā esošā noliktava. Paldies Dievam, ka mani neatlaida. Tik vien biju Rīgā, lai pieņemtu glabājamo inventāru. Ja vajadzēs kaut ko no noliktavas izsniegt, tad varēšu ar kādu mašīnu aizbraukt uz Rīgu un tūlīt atbraukt atpakaļ.  

Pirms Trauberga došanās atvaļinājumā, noliktava saņēma 10 jaunas riepas. Tā nu tās guļ Rīgā, bet es, atbildīgais, guļu Ādažos. Beidzot man jābrauc uz noliktavu pēc kādām rezerves daļām. Atveru noliktavas durvis, bet tā ir gandrīz tukša. Nav vairs nevienas riepas! Droši vien tāds pats rezultāts būtu bijis, ja es dzīvotu Rīgā kazarmās. Blakus noliktavai taču negulētu, bet aizdomas kristu uz mani. Noliktavā iekļūt varēja vienkārši. Atslēdz darbnīcas durvis un iebrauc ar mašīnu tajā. Darbnīcu bieži izmantoja saimniecības daļas šoferi, lai saremontētu savus nobrauktos autiņus. Noņem vaska zīmodziņu un atmūķē durvis, samet riepas kravas kastē, virsū sakrauj produktu taru un uz priekšu. Kāda gan nozīme zīmodziņam ar aukliņu!

Priekšnieki jutās vainīgi un šo zādzību nomaskēja, pamazām riepas norakstot. Tā, kā Ādažos man nebija daudz ko darīt, tad mani pievāca jaunais rotas zampoļits, vecākais leitnants Skujiņš, kurš bija strādājis Ventspilī par partijas instruktoru, bet tagad iesaukts, līmeņa paaugstināšanai. Viņš man uzticēja dažādu planšetu mālēšanu, stendu taisīšanu un noformēšanu. 

Kādā jaukā dienā Politbirojā bija iekļuvis spiegs un Dzimtenes nodevējs Berija. No divīzijas saņemam rīkojumu, likvidēt visus materiālus, kur minēts Berijas vārds, vai redzams kādā bildē. Mums bija liela, krāsaina Politbiroja bilde, kur Berijas galviņa pus kapeikas lielumā. Nemetīsim taču tik jauku bildi projām. Nebija liela problēma ar tušu aizkrāsot spiega galvu.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/