Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

33. turpinājums

Mūsu mazo darbnīcas kolektīvu pievienoja saimniecības rotai, kuru veidoja šoferi, tai skaitā pulka vadības šoferi, pavāri, noliktavu pārziņi un tagad arī mēs. Rotas komandieris bija majors Žīgurs. Reiz mēs centāmies noskaidrot radniecību, bet uzzinājām tikai to, ka mūsu vecāki nākuši no Ziemeļlatvijas.

Rotas publika visai raiba, no personībām mudžēja. Kā pirmo gribas atzīmēt Salacgrīvieti Robertu Dārziņu, jefreitoru, nodaļas komandieri un saimniecības mašīnas šoferi. Lielisks dziedātājs un jautrībnieks, bet arī labs iemetējs.

Pirmajā dienesta rudenī algas dienās, parasti piektdienās, kazarmu veikaliņā pārdeva arī šņabi, jo vēl dienēja kara laika iesaukuma seržanti un arī viens otrs kareivis, tā kā šo rūdīto vilku tieksmi nevarēja neievērot. Tad bieži tika rīkoti iemešanas svētki. Darbnīcas komandieris Laivenieks, reiz ar tādu joni iedzēra, ka alkohols izplūda pa nāsīm un nevarēja kādu laiku paelpot.

Iedzeršanas priekšgalā, protams, bija benzīna tanka priekšnieks vecākais seržants Rundāns. Bet viņš jau arī bija kādus piecus sešus gadus vecāks par mums piena puikām, varens meitu ģēģeris. Katru vakaru devās meitās. 

Iedzērušiem vajadzēja izklaidēties. Tajos gados avīzēs publicēja laulību šķiršanās sludinājumus ar iesaistīto personu adresēm. Atlika tikai uzrakstīt saldu mīlestības vēstulīti un gaidīt atbildi. Zaldātiem bija tiesības vēstules sūtīt bez maksas, neuzlīmējot pastmarku. Tā kā es biju ar salīdzinoši labu izglītību, tad man uzlika par pienākumu vēstules sacerēt izmantojot ieinteresētā kolēģa vārdu. Cik atceros, tad atbildes saņēmām diezgan reti. Bet izklaide bija labu labā.

Reizēm uzrāvām arī pa ziņģei, gan tautas dziesmas, gan krievu liriskās dziesmas no kinofilmām.       

                                                „Taciņa un klajums viss

                                                   Baltas rasas mirgā bija,

Saulei rietot jauneklis

Mani mājup pavadīja”.

Bet varbūt tas notika saulei austot, lāgā neatceros. Iecienītas bija arī ziņģes no pašpuiku repertuāra:

„По дороге пыльну

Карапец идет

И такую песеньку

Он себе поет...”

* * *

Mūsu galvenais pavēlnieks apakšpulkvedis Anfimovs, pulka komandiera vietnieks auto-tehnikas jautājumos. Ļoti inteliģents cilvēks. Visiem pakļautajiem ar viņu bija sirsnīgas, draudzīgas attiecības. Pēc divīzijas likvidēšanas viņš kādu laiku strādāja autotransporta ministrijā. Vada komandieris vai rotas komandiera vietnieks, leitnants  Zagorodskis, lietišķs, tehnisks cilvēks, kurš daudz neskatījās uz reglamenta prasībām kādas attiecības jāveido ar kareivjiem. Runājoties ar viņu nemanīja starpību: oficieris-zaldāts.

Rotā bija vēl viens leitnants, kurš mūsu priekšā dižojās, bet ar zināšanām viņam bija visai švaki. Tā, ka mūsu tehniskie vadu komandieri negribēja ķēpāties ar politnodarbību vadīšanu, tad viņš šo darbu uzņēmās ar prieku. Šīs nodarbības drīkstēja noturēt latviešu valodā, nevis kā reglamentu mācībās, kur vajadzēja censties atbildēt krieviski, tajā valodā, kādā tos sarakstījis biedrs Staļins. Leitnants latviski nesaprata ne vārda, tādēļ izveidojās komiskas situācijas. Tā, ka es pratu diezgan labi muldēt, tad bieži pieteicos atbildēt tēmas. Atbildot, pārstrādāju tās līdz absurdam. Puikas ciešas vēderus turēdami, bet šis blisina acis: „Что? Что? ” Es atbildu, ka pievedu vienu piemēru no zaldātu dzīves. Tā, ka viņa intelektuālais līmenis bija visai zems, tad viņš no manis uzmanījās. Kā zināms, Eiropas uzplauksmi veicināja Maršala plāns, kas darbojās jau vairākus gadus. Es viņam uzprasu, kas tas tāds ir Maršala plāns? Šis atbild, ka tas tikko ieviests un man izstāstīs citudien. Viņš aiziet pie Zagorodska konsultēties. Tad tik viņam ataust, ka atkal iekritis.

Sestdienās pie Kazarmu ēkas sienas piestiprināja baltu palagu un, kad satumsa, skatījāmies kino. Vienā tādā vakarā no pilsētas atgriežas mūsu pavārs. Viņš cenšas apiet skatītāju pūli un iekrīt atejas bedrē, kur šķidrums līdz ceļiem, jo šodien bedre iztukšota, bet vedēji nav uzlikuši vāku. Viņš sauc, lai palīdz izrāpties, bet neviens pie tāda smirdīga negrib tuvoties. Viņš tūlīt gāja dušās, nomainīja drēbes, bet smaku vēl ilgi jutām.

Tomēr lielāko daļu no laika aizņēma pienākumu izpilde. Es pārraudzīju, glabāju un uzpildīju kaujas automašīnu akumulatorus. Uzlādēšanu veicu ar mobilu benzīna motoru, kurš darbināja līdzstrāvas ģeneratoru. To darbinot vajadzēja atrasties klāt. Bet šis process ir ilglaicīgs. Kad saņēmu taisngriezi, tad es to ieslēdzu uz visu diennakti, lai uzlādē akumulatorus, bet pats vakarā mierīgi gāju uz kazarmām gulēt. Reiz Anfimovs vēlā stundā iegriezās darbnīcā un redz, ka lādēšanas iekārta strādā bez cilvēka klātbūtnes. Viņš izlēma, ka drošības nolūkos man naktī jābūt klāt pie lādēšanas, gulēt varu iet no rīta, bet pa dienu tos pieskatīs darbnīcā strādājošie. Tā, ka virpotāja darba vieta atradās manai telpai blakus, tad uzraudzība visbiežāk bija jāveic viņam. Tā katru pēcpusdienu gāju uz darbnīcu, padarbojos līdz vakariņām un pēc vakariņām gāju atpakaļ un likos gulēt blakus akumulatoriem un viņu izelpotajiem elektrolīta tvaikiem. Varbūt arī tādēļ es visu mūžu netieku vaļā no bronhīta. Bet pēc brokastīm gāju gulēt savā gultā.

Ja kaujas mašīnu akumulatori bija priekšzīmīgā stāvoklī, tad to nevar teikt par transporta mašīnu akumulatoriem. To lietošanas laiks daudzkārt pārsniedza garantijas laiku. Lai varētu droši braukt, tad nācās tos remontēt. Remontam izmantoju tanku akumulatorus, kurus savlaicīgi norakstīja, jo tanka tonnas nevar iekustināt ar nolietotu bateriju, bet automobilim norakstītie ir ļoti labi. Izņēmu to iekšas, pārbaudīju separatorus un pozitīvās plates un liku iekšā auto akumulatora kārbā. Vajadzības gadījumā pielodēju atsevišķas plates. Pēc maniem pakalpojumiem nāca arī oficieri, tad ar vienu otru uzspēlēju birokrātu.  Nav laika! Ļoti daudz darba! u.t.t.

Strādājot ar elektrolītu neizbēgami uz biksēm (visvairāk uz ceļgaliem) nokļuva skābes pilieni, kas ļoti ātri izkodināja caurumus. Tā es staigāju caurās biksēs un ģimnastjorkā. Staršina Konovalovs brūk man virsū. Viņš nevarot tik bieži man sagādāt jaunas drēbes. Es atsaku, ka man vajag gumijas priekšautu. Bet tas viņam nav. Tas jau tomēr bija šiks, staigāt citādākam kā visi citi. Kad vēlāk tomēr dabūju to širci, tad strādāšana bija pavisam neērta.

Bet ne jau tikai ar akumulatoriem vien strādāju. Pirms maija un novembra parādēm vajadzēja pārkrāsot visas parādē braucošās kaujas mašīnas. Strādājām ar pulverizatoriem no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vakarā spļāvām indīgi zaļas krēpas. Toties svētku dienas mums bija brīvas. Reiz 7. novembra rītā pavēlu pamostamies. Nolemjam noskūties, tādēļ ejam uz darbnīcu iekurināt tvaika katlu, lai sasildītu ūdeni skūšanai un lai varētu nedaudz noskaloties. Kā par postu, apkures sezonai nekāds kurināmais nebija sagādāts. Sadabūjām dažas šķēpeles, tās aplējām ar vecu nigrolu, aizdedzinām un gaidām , kad ūdens sasils. Ir taču svētku diena. Kazarmās virsnieku nav. Lielākā daļa kareivju aizbraukuši uz parādi. Viss kluss un mierīgs. Sākam jau skūties, kad durvis atrauj garnizona komandants. „Вредительство! К трибуналу!” bļauj viņš. Mēs neizpratnē. Nemaz nezinām, ka no mūsu skursteņa kūp melni, biezi dūmi, kas apsedz visu kazarmu teritoriju. Arni, mūsu vecāko, saņem kā burlaku ciet. Nevienam jau nevar iestāstīt, ka sakarsējām 2 tonnas ūdens skūšanās vajadzībām. Par laimi, ka aizveda Arni. Viņš iepriekšējā dienā  garnizona priekšnieka dzīvoklī salodēja vannu. Komandants Arni aizved tieši pie viņa. Arni kā labu, izpildīgu un izpalīdzīgu cilvēku tūlīt atbrīvoja. Tā tikām vaļā no visām ziepēm. Ja būtu aizvests cits, tad nepatikšanas būtu lielas.

Bieži vajadzēja remontēt saimnieciskās daļas mašīnas, it sevišķi ZIS -5 un GAZ-AA. Kad nebija tieša darba ar akumulatoriem, tad palīdzēju remontdarbos. Kāpu bedrē, skrūvēju karteri nost, atskrūvēju klaņus, mainīju klaņu čaulas. Bet liekot atpakaļ, baidījos, ka nepieskrūvēju par vāju. Griezu uzgriezni cik spēka un vītne norauta!

Nākamajā vasarā priekšniecība iecerēja Ādažos uzbūvēt dušu automašīnu mazgāšanai. Vairāk pakāpju kompresors bija sadabūts, trūka tikai ūdensvada caurules. Pēc caurulēm aizbraucām uz Gaujas malu. Augšpus Ādažu tilta Gaujas labajā krastā atradās turīgu zemnieku mājas. Saimnieki droši vien bija izsūtīti uz Sibīriju. Pagalma vidū starp kūti un dzīvojamo māju rakām grāvi, kamēr uzdūrāmies caurulei. Tālāk jau gāja raiti un problēma bija atrisināta. Samontējām dušas iekārtu, palaidām un atkal svētkos saņēmām pateicību.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/