Ojārs Žīgurs

O J Ā R A  C E Ļ O J U M S

/80 gadu garumā/

* * *

32. turpinājums

Pirmās vasaras dienesta dzīvē bija arī daudz prieka brīžu un jaukas atpūtas stundas. Pāris reizes bija iespējas satikties ar piederīgajiem, kad apmetāmies stāvajā Gaujas krastā, nomēģinājām mājas gardumus un izstāstījām jaunumus. Tādas reizes varēja būt vairāk.

Nezin kādā nolūkā noorganizēja pulka kori. Pāris reizes nedēļā gājām uz kluba baraku dziedāt. Kori vadīja kāds ebreju majors. Dziedājām kā latviešu tā krievu dziesmas. Atmiņā aizķērušies daži vārdi no patriotiskās dziesmas par biedra Staļina ērgļiem.

Звейтe соколы орлами

Бейте с неба по врагам!

Bcя страна стоит за вами,

Слава Сталинским орлам !

Kā beidzās kora darbība, neatceros. Laikam jau vajadzēja piedalīties Latvijas PSR gada dienas sarīkojumā.

Manu neveiksmīgo tehnikuma kursa biedru, kuram vajadzēja tehnikumu pamest, lai vēlāk izpeldētu dziļākos ūdeņos, Kārli Zariņu iedalīja 123. pulkā, kas ziemā atradās Daugavpilī, tādēļ tikties bija iespējams tikai vasaras nometnē. Viņam vajadzēja vienmēr uzstāties garnizona koncertos, kur viņš bieži dziedāja Žilinska ”Cimdu pāri.”

Liela izprieca bija 21. jūlijā, kad vajadzēja piedalīties Latvijas PSR gadadienas svinībās. Mūsu uzdevums bija ļoti vienkāršs. Braucot garām Uzvaras laukuma tribīnēm, mums sēdošiem GAZ-63 kravas kastē iestiprinātos solos, vajadzēja pagriezt galvas pa labi un stingrāk satvert karabīnes. Šoferiem šī parāde prasīja lielu sasprindzinātību. Mēģinājumos viņus uzmundrināja ar šādiem vārdiem: ”Ja mašīna noslāpst un apstājas pie tribīnēm, tad par kaitniecību saņems 25 gadus. Par to rūpēsies divīzijas СМЕРШ. Ja tā gadās, tad vajag zāģēt ar starteri, kamēr tiek garām tribīnēm. Bet, ja akumulators iztukšojas ātrāk, tad ir ziepes.”

Atpakaļ brauciens bija traģisks. Braucām kolonnā. Visas mašīnas vilka prettanku vai vēl lielāka kalibra lielgabalus. Braucot garām VEFam kaut kāda iemesla dēļ strauji vajadzēja bremzēt. Vienas mašīnas šoferis nenoreaģēja un priekšējās mašīnas vilktā lielgabala stobrs iztriecās cauri stiklam un satrieca braucēja galvu.

Ādažu nometnē gaidīja karaliskas pusdienas un svētku koncerts.

Kādā darbdienas rīta skatē paziņo priecīgu vēsti. Šodien uz mācībām nav jāiet. Mūsu uzdevums sargāt poligonu no nepiederīgām personām, jo notiks lielas šaušanas mācības. Katram izsniedz sauso paiku, iekrauj mūs mašīnā un leitnants pēta topogrāfisko karti, lai poligonā atrastu īstos ceļus. Kartes pētīšana veicas diezgan smagi. Tomēr mūs pa pāriem izlaiž uz meža ceļiem, kur jāuzturas līdz vakaram. Ko zaldāts vairāk vēl var vēlēties: gulšņā mīkstajās sūnās, veries baltajos mākonīšos, tukšo savu konservu kārbu, piekod maizīti un sapņo par mājām. Pat neviens ceļinieks neparādās. Vakaram tuvojoties iedomājāmies, ka leitnants netiks galā ar karti un mūs neatradīs. Bet tomēr atrada!

Vislielāko baudu no armijas dzīves guvām rudenī, kad visas daļas atstāja vasaras nometni un devās uz Rīgu vai Daugavpili. Mēs seši cilvēki, pareizāk sakot zaldāti, palikām vieni nometnē sargāt oficieru Šanhaju. Tajā pa vasaru dzīvoja divīzijas virsnieki. Nometnes malā bija sacelti mazi namiņi ar vienu istabiņu un virtuvīti. Veselu nedēļu namiņus apsargājām, lai neizlaupa vai nenosvilina. Paši bijām sev komandieri, paši kalpotāji. Paši vārījām un šmorējām. Lasījām sēnes un jutāmies brīvi. Sargāšanu gan izpildījām apzinīgi. Kaut gan nedēļas laikā nevienu svešinieku nemanījām, tomēr bija jāuzmana.

Kad pēc nedēļas tikām nomainīti un atvesti uz Rīgu, mūsu mācību rota jau bija izformēta un visi sadalīti pa apakšvienībām. Lielos sportistus nosūtīja uz sporta rotu, kur viņiem bija brīvs režīms. Varēja dzīvot mājās, staigāt privātās drēbēs. Treniņi bija obligāti. Šad tad vajadzēja ierasties rotas telpās.

Mani iedalīja pulka autoremonta darbnīcā, kura vēl nebija izveidota. Man teica, kā gribi: darbnīcā bez sportošanas vai strēlnieku rotā ar sportošanu. Es izvēlējos zīli rokā. Mani norīkoja par akumulatoristu. Darbnīcas vadītājs virsdienesta vecākais seržants Ābele Ivāničs, lielisks cilvēks, labs organizators. Pa šiem gadiem tā arī neuzzināju viņa vārdu. Visi dēvēja viņu: Ābeļ Ivānič!

Mūsu vienības vecākais bija tukumnieks jefreitors Pēteris, iesaukts pusgadu pirms mums. Vispār lāga zēns, bet ar laiku viņš sāka mums krist uz nerviem, par it kā sīkumu. Tā kā mūsu dzīvošanas režīms neoficiāli bija daudz brīvāks, tad no rītiem pagulējām ilgāk un uz ēdnīcu gājām kā pagadījās. Pēteris pats arī guļ, bet būdams mūsu priekšnieks, skaļi  sauc: „Puiši ceļaties!” Bet pats i nedomā celties. Mēs tad izlikāmies, ka viņu nedzirdam. Un ko gan viņš neiedomājās! Mūs vest uz ēdnīcu ierindā! Tajā laikā katram bija kaut kādas svarīgas dienesta darīšanas. Kad viņš demobilizējās, atvadījāmies visai vēsi.

Arnis Pīlāgs tika norīkots par metinātāju. Prāta vīrs, kas prata veikt jebkuru darbu, vispirms apdomājis kā darīt un tad tika arī izdarīts. Pēc dienesta viņu ievēlēja par Augstākās padomes deputātu. Viņu parādīja arī kinožurnāla sižetā.

Darbnīcā par virpotāju pieņēma baušķenieku Daini Siļķi, visai noslēgtu puisi, sava darba labu pratēju.

Noliktavas pārzinis virsdienesta jaunākais seržants Traubergs, Krievijas latvietis, sirsnīgs un labsirdīgs un jautru anekdošu stāstītājs.

Darbnīcai kazarmu teritorijā ierādīja tukšu ēku, kuras sienā izlauzts liels caurums tanku iebraukšanai un primitīva bedre mašīnu uzbraukšanai. Šai ķieģeļu čaulai vajadzēja iedot dzīvību. Ēkas atdzīvināšanai gādājām dažādus materiālus: vispirms ķieģeļus un cementu, tad dēļus, caurules un radiatorus un vēl daudz ko citu. Neatceros, ka mēs būtu kaut ko oficiāli saņēmuši. Parastā vadības atbilde: ja vajag, tad „иди и найди!’’ Mēs tad arī tā darījām. Kaut kur atradām pamestu tvaika katlu. To ievilkām un uzstādījām. Sienā izlauzto caurumu aiztaisīšanai sagādājām ķieģeļus, kas bija nokrauti blakus garāžām un paredzēti kluba celtniecībai. Katrs šoferis braucot no garāžas, kravas kastē iemeta kādus 10 ķieģeļus un braucot gar darbnīcu, tos nometa mums. Cementu sagādājām vakarā apstaigājot kluba jaunbūvi un pievācot tur atstātos cementa pusmaisiņus vai pat veselus maisus.

Autoremonta bedrei mašīnu uzbraukšanai nepieciešamas sliedes, uz kurām ar ratiņiem varētu uzvirzīt mašīnu. Braukājām ar Studebekeru pa Rīgas ielām, kamēr ieraudzījām pie Dīzeļu rūpnīcas, blakus tramvaja ceļam, guļam dažas sliedes, kuru garums atbilda mūsu prasībām un mūsu roku celtspējai. Kas to lai zina, tās bija jaunas vai savu mūžu nokalpojušas. Viens un divi! Sliedes mašīnā un tās ir mūsējās.

Visgrūtāk gāja ar apkures pieslēgšanu. Radiatorus sadabūjām gan kluba jaunbūvē, gan pilsētā pie nojaucamām ēkām. Radiatorus jau daudz nevajadzēja, kādus sešus septiņus. Caurules vajadzēja metrus 40 vai vairāk. Meklējām gan jaunbūvē, gan pilsētā. Izstaigājām visu kazarmu teritoriju, vai nav pie kādas no ēkām noliktas. Ieraugam pie Sakaru pulka ēkas, zem pulka dežūrtelpas loga, caurules. Tā, ka man akumulatorus vajadzēja uzlādēt naktī (par to vēlāk), tad mans kaujas uzdevums bija pievākt vismaz vienu cauruli. Naktī eju vienreiz, otrreiz, bet dežuranta logs ir gaišs. Beidzot nakts vidū sadūšojos un eju pie caurules vidus un lieku plecā. Tā caurule ir bezdievīgi gara. Saskrūvētas kopā divas caurules. Kad eju, gali velkas pa zemi un pret akmeņiem ieskanas. Tādēļ eju ļoti lēnām, kaut gribas nozust ātrāk. Beidzot ievelku darbnīcā un no rīta kolēģi noslēpa bēniņos. Bet dienā Sakaru pulka vīri staigā pa teritoriju meklēdami pazudušās caurules. Mūs turēja aizdomās, bet mēs caurules izlietojām tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Tā pamazām izveidojām savu darbnīcu. Uztaisījām arī āra estakādi, kur veikt mašīnu apskati un tās varētu nomazgāt. Lai mašīnām nebūtu jāmīcās pa dubļiem, vajadzēja izklāt ar betona plāksnēm. Tās ir izklātas Lilastē, jau Ulmaņa laikos. Sēžamies Studebekerī un Antoša Buļs stūrē uz Lilasti. Ar cirtņiem un veseriem, sviedrus liedami, lielās betona plāksnes sacērtam mūsu spēkiem atbilstošos lielumos. Un arī estakāde ātri tika uztaisīta. Visos svētkos pulka komandiera pavēlē mums izteica pateicību. Atvaļinājums pavēlē gan nekad netika piešķirts.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/