Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

31. turpinājums

Piņķerīgs darbs ir ēdnīcas galdu tīrīšana vasaras nometnē. Pēc katras ēšanas reizes jānotīra kādi 50 galdi. Galdu virsa izveidota kā redeles ar lielām spraugām. Ēdienu atliekas mēdz sakrāties uz šķērsdēļiem. Tīrīšana aizņēma lielu laiku. Šo darbu es racionalizēju, varētu gandrīz vai patentēt. Vispirms ar slotu pa galdu virsu, tad otrajā gājienā ar slotu pa solu virsu un lieta darīta. Tā, ka ēdnīca atradās nojumē, tad visas saslaukas sabira smiltīs un darbs paveikts.

Mūsu Ozoliņam patika tīrīt lielos 200 litrīgos virtuves katlus. Viņš iekāpa katlā un skrubināja un skrubināja, kamēr katls tīrs. Pēc šī darba viņa vēders kļuva kā futbola bumba.

Visnepatīkamākais darbs bija trauku mazgāšana. Traukus gan mazgāja noalgota strādniece, bet puikām vajadzēja palīdzēt, sakopt milzīgo trauku lērumu. 

Atmiņā nāk dažas epizodes par ēdnīcas tēmu. Ja gribi būt paēdis, tad karoti turi pie sevis, un vislabākā vieta karotes glabāšanai ir aiz zābaku stulma. Ja tev ir karote, tad varēsi dabūt gan kārtējo porciju, gan papildporciju. Pēdējo gan varēja dabūt tikai savējie, blatņiki. Karavīriem uz ēdnīcu vajadzēja ierasties ierindā, vienlaicīgi aizņemt vietas pie galda un vienlaicīgi atstāt ēdnīcu. Saimnieciskās daļas un tehnisko apakšvienību zaldāti parasti centās ierasties pa vienam tā uzsverot savu personību. Pavāri bija viņu draugi un tādēļ varēja izvēlēties pēc patikšanas liesāku vai treknāku, vairāk vai mazāk.

Ja tev nav blats, tad var mēģināt tā kā viens rīma izdarījās ar inteliģento Edgaru Rozenbergu. Kamēr Edgars aiziet pēc zupas šķīvja un atnāk atpakaļ, tikmēr viens svešs zollis apsēdies viņa vietai pretī un rubī iekšā Edgara sautējumu. Viņš to ieraugot pilnīgi apstulbis, ēdiens sašmurgāts, pats tādu vairs neēdīs, un viņš iedzimtā inteliģencē tam atļauj apēst savu porciju. ( Mēs gan neēdām no šķīvjiem, bet gan no alumīnija bļodiņām, īsāk sakot no „miskām.”)

Ēdināšanas līmenis latviešu divīzijā bija visai augsts, daudz labāks kā krievu daļās. Mūsu pulkam un droši vien arī pārējiem divīzijas pulkiem bija savas cūku fermas, tādēļ visai bieži galdā parādījās pa sutinātam vai ceptam šķiņķa vai speķa gabaliņam.

Centralizētā pārtikas apgāde bija visai dīvaina. Bija laiks, kad gandrīz veselu mēnesi pusdienās pasniedza sutinātu mēli. Delikatese! Citreiz mūs baroja ar gaļu, ko iesaucām par „gumijas govi.” Gaļa bija tik sīksta, ka nevarēja noskrubināt ne cīpsliņu. Gadījās, ka šai reizē ieradās kāda komisija pārbaudīt, vai zaldātiņi tiek pareizi un veselīgi baroti. Komisijas locekļi paņēma dažas izsniegtās porcijas. Svēra tās un mērīja, ka tik nav izsniegts par kādiem gramiem mazāk. Ka gaļa nebija ēdama, tas nevienu neinteresēja. Komisija tik zemu kā līdz zaldātu aptaujai nenolaidās.

Svētkos vienmēr bija karaliskas porcijas: bieza zupa, otrais ēdiens ar gaļu, ķīselis un pončiki vai pankūkas. Pēc tādām pusdienām vēders vēlās pāri bikšu jostai.

Reiz Ādažos, jau rudens pusē jūtam, no ēdnīcas puses plūst atejas smakai līdzīgs smārds. Aizejam pusdienās. Kāpostu zupa smird. Atstumjam to malā un ēdam tikai otro ēdienu. Pēc mums nāk ēst Rīgas augstskolu studenti, kuri bija savākti uz pāris mēnešiem, lai no viņiem iztaisītu mikromajorus (jaunākos leitnantus). Studenti nekādu zvērestu nav devuši, tādēļ var dumpoties. Viņi streiko! Tāpat kā uz bruņukuģa „Potjomkins.” „Zēni zupā tārpi!”

Tiešām, skābo kāpostu toveru saturs bija sabojājies, tie pilni ar kustīgiem tārpiņiem. Bija diezgan liels skandāls. 

Zaldāta galvenais pienākums miera laikā sargāt Padomju armijas mantu. Tādēļ tikām diezgan dresēti sardzes dienesta apguvei. Uzzinājām, ka kareivis, kurš ar automātu stāv postenī, ir visvarenākais cilvēks garnizonā. Pēc viņa brīdinājuma sauciena:„Cтой! Кто идет? Стрелять буду!” Pēc šiem vārdiem tu vari bliezt virsū. Neviens gan tā nedarīja. Stāstīja gan, ka bijis šāds gadījums. Kāds riebīgs staršina gājis pārbaudīt, vai zaldāts postenī neguļ. Sargs pamanījis, ka tur kāds lien slēpdamies un laikam, nojautis, kas tur nāk, atklājis automāta uguni, protams, nešāvis virsū. Staršina nogulējis krietnu laiciņu piespiedies zemei, kamēr ieradies sardzes priekšnieks. Kareivis pēc tam pat saņēmis pateicību.

Arī es pirmajā dienesta gadā sargāju dažādus objektus, gan Krusta kazarmās kaut kādas noliktavas, gan Ādažos pulka karogu un naudas lādi

Sargāšana notika trīs taktīs: divas stundas jāstāv postenī, divas stundas jāatrodas nomodā sardzes namiņā, lai vajadzības gadījumā varētu skriet palīgā, un divas stundas jāvelta miegam. Cik salda gulēšana uz cietā soliņa, un cik grūti piecelties pēc divām stundām. Visnepatīkamākā bija karoga un naudas lādes sargāšana. Pa dienu sargājot vajadzēja stāvēt miera stājā, kas man bija ārkārtīgi smagi. Kad virsnieki nebija redzami, varēja jau mazliet brīvāk pastāvēt, bet varēja norauties, ja kāds virsnieks tādu vaļību ieraudzīja.. Bet vai lādē tiešām glabāja naudu virsnieku algām un citām vajadzībām? Varbūt tā bija tikai pārņemta tradīcija no seniem laikiem.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/