Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

30. turpinājums

Mūsu mācību rotā bija iesaukti zēni ar visdažādāko izglītības līmeni. Divi bija gandrīz vai analfabēti, viens vispār neprata ne lasīt ne rakstīt, bet otrs nedaudz prata lasīt. Saņemtās vēstules vajadzēja viņiem lasīt priekšā un arī viņu vietā atbildēt. Zēni nebija no Sibīrijas taigas, bet tepat no Latvijas. Vēlāk viņus nozīmēja par saimniecības rotas zirgkopjiem.

Mūsu biedrs Edgars Rozenbergs lielisks akordeonists, darbojās rotas rakstveža amatā.  Viņa zābaki tā laistījās, ka pat daži virsnieki jutās apvainoti. Zaldāta, pat rakstveža, zābaki nedrīkstot būt spožāki par virsnieku zābakiem! Daudz netrūka, ka viņam zābakus nomainītu pret sliktākiem. Pēc dienesta viņš darbojās hokejā, bija Tihonova palīgs, otrais treneris Dinamo meistarkomandā. Pēdējo reizi viņu satiku vilcienā atgriežoties no Maskavas komandējuma. Tajā pat vagonā atgriezās hokejisti un tā varējām netraucēti parunāties.  

Rotas garākais vīrs Neimanis pirms iesaukuma bijis skolotājs kādā lauku skoliņā. Droši vien, ievērojot viņa vecumu, dziedāšanas skolotāja stāžs varēja būt ļoti īss. Viņa vadībā iemācījāmies Jāņa Ozoliņa dziesmu „Migla, migla asins rasa.” Bet laikam, dienesta dzīvi viņš panesa grūti. Vai tas ir prāta darbs, katru dienu piezīmju grāmatiņā ierakstīt, cik dienas palikušas līdz dienesta beigām: 1024, 1023, 1022 u.t.t.. Tā jau prātā var sajukt. Nezinu arī, kur viņš palika.

Rotā bija arī divi mūziķi Dīķis un Bičevskis. Bičevskis uz iesaukumu atnāca ar mazu taurīti. Man likās, ka tā spēlīte vairāk piemērota bērniem, bet izrādījās, ka tā bija ļoti vajadzīga un viņu ļoti ātri ieskaitīja pulka mūziķu vadā. Pēc dienesta šad tad viņu satiku veicam sētnieka darbu Jāņa Asara ielā. Dīķis arī tika iedalīts mūziķu vadā. Pēc dienesta nodarbojās ar klavieru skaņošanu.

Blakus rotā sastapām nākamo kolhoza priekšsēdētāju, Darba varoni Arturu Čiksti. Viņš jau šeit nēsāja piespraustu medaļu, laikam no lauksaimniecības izstādes.

Basketbolisti bija vismaz trīs: Karnītis, Kalherts un Temers. Ar pēdējo man bija draudzīgas attiecības. Rudenī viņus nosūtīja uz sporta rotu. Pēc dienesta viņi spēlēja Spartaka komandā un treniņu nolūkos strādāja Rīgas ekspresī par krāvējiem.

Manā rotā dienēja Gustavs Bušmanis, vingrotājs, gleznotājs. Viņu pierunāja doties uz virsnieku, politdarbinieku skolu, ko pēc gada viņš arī beidza. Ar gleznošanu viņš aizrāvās brīvajā laikā un vēl tagad nodarbojas kādā tautas studijā

Ludvigs Himmelreihs pēc virsnieku skolas beigšanas strādāja par pulka komjaunatnes sekretāru. Spīdošs orators, skaists vīrietis. Kad mani uzņēma komjaunatnē, viņš uzzinot, ka mans tēvs bija ieslodzīts Salaspils nometnē un pēc 3 gadiem ticis atbrīvots, noteica, ka viņš ir dzimtenes nodevējs, jo tikai tos atstāja dzīvus.

Vēlāk viņš kļuva par RPI Zinātniskā komunisma katedras docentu, varbūt arī par katedras vadītāju, rektora Veisa labo roku.

Vienlaikus ar mums iesauca arī ebreju Gurmanu. Viņš uz iesaukumu ieradās, nevis kā citi ar lielāku vai mazāku produktu sainīti, vairāk vai mazāk iereibuši. Viņš ieradās ar 11 buču pāriem un futbola bumbu. Viņš kļuva par divīzijas futbola komandas organizētāju. Reiz pat atbrauca Daugavas meistarkomanda, kura bija tik nepieklājīga, ka sagrāva mūsējos.

Nevar apiet dīvaino mīnmetēju baterijas šoferi Lagzdiņu. Šo to redzēju un šo to dzirdēju par viņu. Reiz iedams gar Gaujas krastu, sastapis makšķernieku, kurš spainītī sametis noķertās zivtiņas. Lagzdiņš saka, lai dodot nogaršot. Makšķernieks domā, ka šis joko un atteicis, lai pamēģinot. Lagzdiņš paņem pāris zivtiņas un momentā norij. Vīrs paliek ieplēstu muti. Puikas Ķīšezera krastā noķēruši vardi, piedāvā Lagzdiņam, lai viņš norijot. To viņš arī izdarīja, tikai pret nelielu atlīdzību.

Kādu rītu rotas dieninieks no rīta noķēris pelīti. Piesējis pelītes asti, laidis to puikām zem segas, tos modinādams. Lagzdiņš saka, ko muļķojies, dod es aprīšu, protams, pret atlīdzību. Viņš paņem pelīti aiz astes un virza to pret muti. Vispirms pele iekož viņam lūpā, tad pariktējis virzienu un hop! Pele norīta. Viņš stāstīja, ka reiz noriji arī nelielu zuti. Kā zināms, zutim ir sīksta dzīvība. Tas virpuļojis kuņģī, kamēr atradis izejas ceļu uz augšu. Tad rijis zuti otrreiz. Šī vaļas prieka dēļ Lagzdiņš pazaudēja savu meiteni, kad ciemodamies viņas tēvam demonstrējis savu māku.

Zaldātiem, bez militārām nodarbībām vajadzēja veikt arī saimnieciskos darbus. Visnozīmīgākais darbs bija dežūras ēdnīcā. Vispatīkamākais, ka varēja pieēsties līdz ūkai. Bija arī zināma brīvība stājas un uzvedības ziņā. Darbi bija dažādi. Trauku mazgāšana, kartupeļu mizošana, galdu un solu slaucīšana, kā arī lielo virtuves katlu tīrīšana. Vissušķīgākais darbs ir krāsns kurināšana. Lai brokastis būtu laikus gatavas, krāsnis jau sāka kurināt lielā tumsā. Kurinātāja uzdevums nodrošināt, lai krāsnīs būtu karsta liesma un tad pats vari snauduļot krāsns priekšā pelnos un gružos.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/