Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

29. turpinājums

Esam atvesti uz 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju. Mani iedala 125. pulka mācību rotā. Pieņemšanas telpā jānodod drēbes un apavi, ko pieņem kāds zaldāts un samet maisā. Vēlāk iepazināmies drusku tuvāk, Arnolds Dambis, vēlākais sacīkšu braucējs, kura prasmi mantoja viņa dēls. Viņš par nelielu naudiņu klusi man prasa glīto, tēva šūto vēja blūzi. Es nepiekrītu, jo man mazliet bail, un ja gadās tikt ātrāk mājās, ko vilkšu mugurā. Klīda baumas, ka tos ar vidējo izglītību tomēr laidīšot mājās un tad pašam noderēs. Protams, kad pienāca mājās došanās reize, viss jau bija sapelējis. Pēc drēbju atdošanas kāds zaldāts man nocirpa nedaudz ataugušos matus. Izģērbti pliki, gājām uz dušu un tad saņēmām armijas drēbes. Vispikantākie bija auti, kas atgādināja virtuves trauku dvieļus. Nekādi neizdevās aptīt pēdas tā, lai šīs „portjankas” nenomuktu. 

Mani pievāca nodaļas komandieris Lūsis. Nodaļā 8 cilvēki, vadā 3 nodaļas, bet rotā 3 vadi. Vismaz 90% iesaukto bija latvieši. Rotas virsnieki bija krievi vai Krievijas latvieši. Pirmās dienas bija šausmīgas. Visi vienādi, pelēki, neizteiksmīgi. Nevar atšķirt vienu no otra. Gadījās, ka vienās nodarbībās piedalījos pie viena vada, otrās pie cita. Tikko esi mazliet piesēdis, kad atskan bļāviens: „Stāties uz nodarbībām!” Atkal drūzmējamies pūlītī un gaidām, kas nu būs. Personīgi brīvais laiks bija tikai viena stunda vakarā. Bet arī tā ir uztraukumu pilna, ja nu atkal sauks ko darīt. Tā kā visiem šineļi ir vienādi, tad lai tos atšķirtu un būtu iespējas uzvilkt savējo, ieteica apkakles stūra apakšpusē ar tinti uzrakstīt savu uzvārdu. Bet mūsu Ozoliņš ar lieliem burtiem uzvārdu uzraksta uz šineļa muguras. Visi pa gabalu redz: Soļo Ozoliņš! Visi smej!

Vairums seržantu bija iesaukti kara laikā vai kara pēdējos mēnešos. Viņi jau vairākus gadus gaida brīvlaišanas pavēli, bet vēl nekā. Tātad viņi dien vismaz 5 gadus. Daudzi no viņiem atspēlējās mums. Tu ej pa kazarmu pagalmu, pretī nāk seržants. Tu viņam neatdodi godu piemezdams roku pie pilotkas un šis sāk tevi dresēt. Atpakaļ! Sveicināt! Centos šitādiem tipiem tikt garām ar lielu līkumu. Rotas staršina, vecākais seržants Zeiza mūs ievirzīja ustavu (iekšējās kārtības reglamentu) izpratnē. Visus šos reglamentus esot sarakstījis biedrs Staļins, jo katru ustavu viņš ir parakstījis. Viņš nu gan ir viens gudrs vīrs, kur tik viņš nav savu roku pielicis!

Īstā mūsu dresēšana notika vasaras nometnē Ādažos. Dzīvojām barakās pie Kadagas ezera. Rotas leitnants, neatceros viņa vārdu, sāka mūs čakarēt reizē ar rīta celšanos. Viņš ienāk barakā, kad visi vēl guļ. Atskan bļāviens: „Падемь!” Seko brīdinājums: „Я засекаю время!” Kurš nevarēja, īsti neatceros, laikam 45 sekundēs saģērbties un aizpogāt visas pogas, tam vajadzēja izpildīt pavēli „Oтбой!” Nelaimīgais drebošām rokām izģērbjas, cenšas kārtīgi salocīt drēbes, nolikt zābakus un autus un palīst zem segas. Seko bļāviens: „Celties, es uzņemu laiku!” Zēnam no uztraukuma vēl vairāk dreb rokas un kājas. Protams, tajās sekundēs viņš nevar iekļauties un viss atkārtojas, kamēr sadistam apnīk. Daudz laika aizņēma autu aptīšana. Manīgākie autus paslēpa zem segas un veikli ieleca stulmeņos ar basām kājām.

Nepatīkama bija trakā skriešana uz tualetēm ( ввиде сартира), kas atradās kādus 200 metrus no barakām. Tad sekoja rīta rosme, ko visus gadus pavadīja nemirstīgo valšu „Amūras viļņi” vai „Mandžūrijas sopkās” skaņas.

Pēc nomazgāšanās nostājāmies rīta skates ierindā. Atkal bija iespēja paņirgāties par zaldātiņiem. Ko stāvi vēderu izgāzis! Kāpēc siksna nav stingri savilkta? Kas tev atļāva netīru apkaklīti nēsāt! Par apkaklīti kalpoja piešūta balta lupatiņa, kas ātri no sviedriem un putekļiem kļuva pelēka. Slinkākie piešuva balta celofāna apkaklīti. No tās gan ādā ieberzās putekļi un varēja iegūt augoņus.

Uz ēdnīcu brokastīs devāmies ierindā braši uzdziedot. Ja labi neskanēja, tad vajadzēja nosoļot vēl kādu lieku kilometru, vēl brašāk dziedot, līdz tikām pie galda. Bet, ja tomēr dziesma neskanēja, tad jau varēja padziedāt arī skrienot.

Pēc vakara pārbaudes skaļi dziedot, brašā solī soļojam uz tualetēm. Reiz tuvumā gadījās pulka komandieris. Viņam iepatikās mūsu vokālais priekšnesums un pie tualetēm saņēmām svinīgi izteiktu pateicību.

Pirmos mēnešus pat sapņos sāka rādīties ierindas mācība, cik apnikusi tā bija. Patīkamāk bija rakt iedobes, kur pašam pasargāt sevi no šķietamā ienaidnieka lodēm. Bet visiecienītākā bija šaušanas apmācība. Pirmo reizi, kad bija jādodas uz šautuvi poligonā, pats pulka komandieris Purmalis, kādreizējais Čapajeva divīzijas ložmetējnieks, rādīja kā pareizi jāšauj. Viņš paņem no kāda kareivīša karabīni. To arī tā vienkārši nevarēja padot, to vajadzēja pamest un pulkvedis to saķēra. Pie tam viņš paskaidro kā to pareizāk darīt. Saņēmis karabīni viņš noguļas pie mūsu kājām un skaidro, un rāda kā pareizi jāmērķē un kā jānospiež gailis.

Mani šaušanas rezultāti bija samērā labi. Nevarēju saprast kā viens otrs iemanījās šaut „pēc piena”.

Pēc visām nodarbībām ar ieročiem, ierindas mācības, ieroču mācības vai šaušanas, vienalga, vai tā bija 1891. gada „трехлинейка” ar milzīgi garu durkli vai modernā karabīne, vienmēr vajadzēja tās pamatīgi tīrīt, izjaucot aizslēgu un „šampolējot” stobru. Milzīgu uzmanību vajadzēja pievērst jauno karabīņu tīrīšanai. Tās aizslēgam bija maza atsperīte, kura šad, tad mēdza nokrist. Staršina Zeiza vai vada komandieris, leitnants kā viņu tur sauca, brīdināja, ka pazaudējot kādu detaļu, vainīgo nodos tribunālam, jo šis ierocis esot ļoti slepens. Ja atsperīti atradīs trūdošā kapitāla aģents, tad speciālisti varēs atšifrēt visu karabīnes uzbūvi. Tad mēs visi rāpojām pa smiltīm, grābstījām tās, kamēr atsperīte atradās.

Vēlāk mūs iedalīja 45 mm prettanku lielgabalu baterijā. Komandieris bija Krievijas latvietis, leitnants Mežiņš, ļoti izturēts vīrs. Nekad uz padotajiem netika kliedzis. Darboties ar lielgabalu daudz patīkamāk, nekā noņemties ar ierindas mācību. Visgrūtākais ir lielgabala stumšana kalnā un ierakuma veidošana. Pārējais tāda bērnu rotaļāšanās. Vienreiz pat šāvām ar lielgabalu. Pareizāk sakot, ar lielgabalu tēmējām, bet ar karabīni, kas piestiprināta pie lielgabala stobra, šāvām, darbinot lielgabala aizslēgu.

Bija arī izklaidējošas nodarbības. No sanitārās daļas ierodas seržantiņš, brīvajā laikā brunču mednieks, ar nodomu apgaismot zobu kopšanas tehniku. Nedaudz jau viņš pastāstīja kā jārīkojas ar zobu birsti, bet lielāko daļu no atvēlētā laika veltīja sadzīviskām pārrunām. Citreiz ieradās medicīnas majors, ebrejs, puspalatviski, puspakrieviski stāstīja kaut ko veselīgu. Krievu valodu es sapratu visai vāji. Pirmo reizi dzirdēju vārdu „дикарь.” Par dikariem viņš nosauca tos nezināmos, kuri tualešu sienas aprakstīja ar skaitļiem 111, nelietojot papīru un zīmuli.

Par higiēnu gādāja nemitīgi. Kādā jaukā dienā divīzijas vadība pavēlēja segu abos galos piešūt zīmītes ar uzrakstiem: „galva,” „kājas.” Citā reizē tika izdomāts, ka zaldātu veselība uzlabosies, ja gultas maisā nebūs vairāk kā 6 vai 8 kg (labi neatceros) salmu. Iznesām matračus pagalmā un vilkām ārā no maisa liekos salmus un atstātos svērām, jo precizitātei jābūt.

Liekas, ka veselību veicināja arī regulārā galvas virsas atbrīvošana no matiem, vismaz slims neviens nepalika. 

Vasarā svinīgā gaisotnē nodevām uzticības zvērestu. No šī brīža prasīs lielāku atbildību, ja gribēsies aizlaisties no pulka novietnes. Līdz zvēresta nodošanai nepatikšanas ir mazākas.

Bija zēni, kuriem šis režīms bija par smagu un viens otrs laidās lapās uz mājām. Visus agrāk vai vēlāk noķēra un tiesāja, piedaloties mums kā skatītājiem. Tā viens puisītis sadomāja aizmukt un mierīgi iet pa šosejas maliņu uz māju pusi. Garām brauc pulka komandieris. Kur soļo bojec? Uz mājām, skan atbilde. Kāp mašīnā, aizvedīšu! Tiesa iedeva 8 gadus.

Divi gudreļi izdomāja, ka ieziežoties ar ugunspuķu sulu var dabūt nedzīstošas čūlas. Ja tādas būs, tad noteikti tiks mājās. Vienam mājas attālinājās par 8 gadiem, otram-par 6 gadiem.

Bija arī tāds gadījums: Kāda vienība bija aizsūtīta atmīnēšanas darbos uz Baldones mežiem. Vienam zēnam sagribējās tikt vaļā no armijas. Staršina aizsūta puisi uz mežu sacirst kārtiņas. Dažas viņš nocērt un tad uzliek roku uz celma un cērt. Skatās, nocirsti pavisam mazi pirkstu galiņi. Lai tiktu mājās jānocērt vairāk. Un cērt atkal. Nocirstie pirkstu galiņi peldēja kolbā tiesas sēdē. Un atkal kārtējie 8 gadi.

Kādā 1950. gada jūnija dienā pie pusdienu galda uzzinājām traģisku vēsti. Daugavmalā, netālu no Pionieru pils, apgāzies ekskursiju kuģis un noslīkuši ļoti daudz pasažieru. Ja atmiņa neviļ, tad apmēram 150. Liela daļa no bojā gājušajiem bija skolnieki, tai skaitā arī skolnieki no Ļeņingradas, kuri bija atvesti ekskursijā uz Rīgu. Kapteinis bija atļāvis uzņemt cilvēkus virs atļautās normas. Pasažieriem ejot no viena borta uz otru, kuģis iešūpojās, panikas dēļ tas tika sašūpots vēl vairāk, līdz tas apgāzās.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/