Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

28. turpinājums

Tā kā biju iestājies Ļeņingradas Industriālajā Neklātienes institūtā, tad vakaros vajadzēja apmeklēt lekcijas. Semestra laikā mājās vajadzēja izstrādāt apjomīgus kontroles darbus. Pirmajā semestrī, kas man bija atvēlēts mācībām, nokārtoju tikai vienu eksāmenu, bet grūtākajā priekšmetā- matemātikā. Matemātikā interesantas lekcijas lasīja pasniedzējs Rabinovičs. Bieži viņš, novirzoties no tēmas, lekcijas padarīja interesantākas stāstot par matemātikas vēsturi. Viņš bija ļoti emocionāls cilvēks. Bieži aizrāvās ar kādu ideju. Saņemot atpakaļ viņa izrecenzēto kontroles darbu, skatos, ka viņš ar sarkanu tinti pierakstījis divas lapas. Recenziju sākot ar vārdiem: ”Jūsu risinājums nepareizs! Jārisina šādi:”, bet recenzijas beigās šāds teksts: „Esmu !!!! kļūdījies, jūsu risinājums pareizs.” Eksāmenā dabūju 4. Tā kā tuvojās armijas draudi un nebiju vēl pieradis pie šāda apmācības veida, tad šis bija mans vienīgais studiju sasniegums.

Armijas iesaukumam gatavojāmies laicīgi, katrs kā varēja un kā mācēja. Reiz satieku kursa biedru Elmāru. Viņš atzīst, ka nav jēga ļauties iesaukties armijā un zaudēt 3 līdz 5 gadus un tad sākt visu no jauna. Viņš aizgāja uz kara skolu. Dienestu pabeidza majora pakāpē.

Strādāju laboratorijā un trenējos pie „Dinamo” slēpošanas trenera Briežu Paula un gaidīju. Varbūt tikšu Latviešu strēlnieku divīzijā un nebūs jābrauc uz plašo Krieviju.

Vairs neatceros, kura gada vasara bija bagāta ar pērkona negaisiem. Kādā karstā, saulainā dienā uz balkona ar kaut ko nodarbojos, kad manu idili iztraucē melns mākonis, kas aizsedz sauli. Nogrand grāviens, bet vēl neko neapjēdzu. Ieraugu Juronkuļa mājas neizbūvētā otrā stāva logā spīd gaisma. Nodomāju kādēļ viņi ieslēguši gaismu. Bet pēc mirkļa logā spīdošā gaisma ielaužas mājas jumtā un jumts sāk liesmot. Skrienam palīgā. Saskrējuši visi kaimiņi, kādi pāris desmiti cilvēki. Daļa no ļaudīm pa logu vāc ārā mantas, citi ar spaiņiem no akas smeļ ūdeni, citi lej ūdeni ugunī, kaut gan grūti ūdeni uzliet tik augstu, lai sasniegtu uguni. No mājām atnesam ar roku sūknējamu hidropulti, kurā var ieliet pāris spaiņus ūdens. Pumpējot sūkni, ūdens strūkla sasniedz uguni. Tā gan ir visai vāja ugunsgrēkam. Atbrauc ugunsdzēsēji. Drusku pagrozījušies viņi aizbrauc, jo nav paņemts ūdens. Drīz gan viņi ir atpakaļ, jo upe nav tālu. Beidzot uguns nodzēsta.

Juronkulis savai gotiņai sagādāto sienu krāva mājas otrajā stāvā. It kā pārkāpjot visus ugunsdzēsības noteikumus. Pēc ugunsgrēka likvidēšanas pažarnieki teica, ka māju no lielākas izdegšanas paglāba sakrautais siens. Siena augšējā kārta sadega veidojot biezu pelnu slāni, kas neļāva ugunij izplatīties tālāk.

Cik atceros, tad kādam no glābējiem ieniezējušies nagi, un tas ielidinājis kādu izglābtu pulksteni savā kabatā.

Kolhozs „9. Maijs” atvēlēja līdzekļus un norīkoja celtniekus mājas atjaunošanai. Meistari ēku uzcēla vēl lielāku kāda tā bija pirms ugunsgrēka.

  

Kādā jaukā, pavasarīgā 1950. gada aprīļa dienā saņemu paziņojumu, ka jāierodas Kara komisariātā Daugavpils ielā. Parādu paziņojumu darba vietā Universitātē un uzrakstu atlūgumu. Pāris nedēļas padzīvoju pa māju un norādītajā datumā nomāktu sirdi atstāju raudošo mammu, papu un Irēnu un braucu dienēt. Komisariātā puišu kā biezs. Dažs kārtīgi tērpts, cits gandrīz vai skrandās. Ne mazums ar skurbuli galvā.

Cik atceros, mēs kursa biedri, saņēmuši iesaukuma pavēstes, gājām kaut kur iedzert. Vispirms mājās pie kursa biedra Alekša, tad gājām vēl kaut kur, bet neatceros iešanas mērķi. Atmiņā palicis, ka skurbulī būdami, vēlā stundā gājām pa Ļeņina ielu dziedādami (citiem tā droši vien likās kā mežonīga aurošana):

 Es karāi aiziedamis

 Krustu  cirtu  ozolā.

 Lai nerauda tēvs, māmiņa,

 Lai raud krustiņš ozolā!

 Paši sevi drošinājām – mēs esam jauniesaucamie un mūs neviens neaiztiks. Un neaiztika arī. Miliči izlikās neredzam.

Komisariātā piesakos, ka esmu ieradies. Pirmais darbs nocirpt matus. Neatceros, vai cirpšanu veica tepat uz vietas vai vajadzēja iet uz tuvāko frizētavu. Ik pa laikam tiek izsaukts zēnu bariņš un tie kaut kur pazūd. Es nosēžu līdz vēlai pēcpusdienai, kad izsauc mani. Man paziņo, ka man paredzētajā karaspēka daļā šodien jauniesauktos nepieņem un es varot iet mājās un gaidīt paziņojumu par ierašanos citudien.

Ar apcirptu galvu mājās nodzīvoju līdz 16. maija rītam, kad piebrauc„bobiks” un no tā izkāpj leitnants. Viņš paziņo, lai ātri sataisoties un braucot līdz. No komisariāta mani un vēl dažus zēnus aizved uz Krusta kazarmām, kuras nez kādēļ oficiāli sauc par Vorošīlova kazarmām. Viņš taču Rīgā nav bijis.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuāra tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/