Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

26. turpinājums

Manā pēdējā zvejas vasarā Alfonkulis iedeva jedu ar 500 zušu āķiem. Sametos kopā ar Haraldu un kopā devāmies zušu zvejā. Katrs ar saviem āķiem. Zuši ķeras tikai bula laikā, kad zvejošana ar vadu nenotiek, jo bezvēja un siltā ūdens dēļ zivis neķērās. Šāds laiks parasti ir jūlija otrā pusē un augusta sākumā.

Man ķeza radās jau pirms zvejas sākuma. Mājās sagatavojot jedu, tas ir auklas ar āķiem, to ievietoju sakailētā veidā atvilktnes lieluma seklā kastītē.

Šo vietu par savu guļas vietu izvēlējās mūsu kaķene, vārdā Jancis. Grozīdamās viņa samudžināja visu jedu. Kaut gan atšķetināšanas talkā nāca mamma ar papu, tomēr darbs prasīja vairākas stundas.

Lai dotos jūrā vajadzēja salasīt nakts tārpus – sliekas. Pietiekošā daudzumā tās varēja salasīt Mangaļmuižas parkā, Ķīšezera krastā. Vakara krēslā izgājām no mājām un pa īsāko ceļu, pāri lielajai kāpai tumsiņā nonācām parkā. Iededzām vējlukturus un salīkuši staigājam pa parka taciņām un ķeram ciet izlīdušās sliekas, un metam savos traukos. Pāris stundās salasām pietiekošu slieku daudzumu un pa to pašu ceļu dodamies atpakaļ, lai ap četriem, pieciem no rīta kāptu laivā. Tā bija Haralda ģimenes laiva. Viņi bija trīs brāļi. Haralds vidējais, Oļģerts jaunākais, bet vecākais Valdis. Oļģerts mani izglāba, kad upē peldoties slīku.

Zušus vajadzēja zvejot 20 asu (40 m) dziļumā. Āķi jāpārlūko, kad saulīte vēl nav augstu uzlēkusi, jo, kad liela gaisma, tad pieķērušies zuši sāk trakot, locīties, lai tiktu nost no āķa. Jedas sākumā piesējām korķi, bet, lai ar laivu nokļūtu šajā vietā, krastā ievērojām noteiktus orientierus – zīmes. Piemēram: elektrības stabs sakrīt ar aizmugurē esošu lielo priedi vai mājas skursteni un tamlīdzīgi. Zīmes vajadzēja atcerēties nākamajās dienās, jo citādi āķus ar zušiem neatrast. Kamēr es pārbaudu savus āķus – noņemu zušus, uzspraužu uz āķiem sliekas, laivu airē Haralds. Pēc tam maināmies vietām. Cik atceros, tad tikai vienu reizi no maniem 500 āķiem noņēmu 30 zušus. Parasti savācu kādu pusi no šī skaita. Bet puse no noķertajiem jāatdod Alfim par auklām un āķiem.

Tā kā zuši ir ļoti glumi, tad to noņemšana nebija viegla. Zuti iespiežu starp ceļgaliem un tad cenšos viņu dabūt nost no āķa. Bikses palika ļoti gļotainas un pretīgi oda. Bikses, protams, nemainīju un tās arī netika mazgātas. Zušu zveju beidzot, tās tika aizmestas.

Parasti ap divpadsmitiem bijām krastā. Zušus atdevām, kam tie pienācās. Es atdevu mammai un Alfim. Paēdu brokastis un gāju gulēt. Ja vajadzēja sliekas, bet tās vajadzēja pielasīt klāt katru otro dienu, tad pievakarē cēlos un gāju uz Mangaļmuižu.

Zušu zveja ilga kādas 3 nedēļas, līdz beidzās bula laiks.

Vienu vasaru es ķēru zušus arī Vecdaugavā. Sataisīju jedu no 50 āķiem, no Vībām palienēju laivu un Vecdaugavas ūdensrožu audžu malās izlaidu āķus. Tā gan skaitījās malu zvejniecība, tādēļ sākumu neatzīmēju ar korķi, bet vienkārši nogremdēju, pirms tam ievērojot kādas orientēšanās zīmes. Kad gribēju āķus izcelt, tad talkā ņēmu ķeksi. Katru reizi izcēlu kādus 2 līdz 5 zušus. Šāda malu zvejniecība bija visai bailīga. Neatceros kādēļ, bet reiz neaizbraucu pēc āķiem un tā tie laikam vēl šodien guļ upes dūņās.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/