Mums katram ir lietas, vietas un notikumi,

kurus nespējam, arī negribam aizmirst ...

Manā mūžā viens no paliekošākajiem ir 1998. gada nogalē

pacelšanās, tā laika -

 pasaules augstākajā, cilvēku roku darinātajā virsotnē ...

senie video kadri ir tikpat kā

izdzisuši, kā no tālienes, no

Visuma ...

tā bija ļoti vēla novembra vakara stunda,

kad visaugstākā debesskrāpja lifts -

vienas minūtes laikā mūs pacēla līdz

107 stāvam ...

lifts bija liels, cilvēku tajā daudz ...

uz tablo cipari mainījās tik strauji ...

daudzi pirmo reizi tādā ātrumā trauca augšup ...

šķiet, līdz pašām debesīm ...

mēs atradāmies simts stāvu augstumā virs

Ņujorkas, virs pasaules, augstāk par citiem cilvēkiem ...

un tai pat laikā - atradāmies uz zemes, lielas pilsētas

vidū ...

bija arī mazliet satraucoši, iespējams arī - bailes ...

tad lifts apstājās ...

pa pacēlāja pretējām durvīm mūs uzaicināja

virsotnes vestibilā ...

cauri stikla sienām jau bija saskatāma naksnīgā, 

miljoniem ugunīs mirdzošā, Amerikas

lielpilsēta ...

vēl augstāk, līdz āra platformai mūs pacēla

slīdošās kāpnes ...

visapkārt zibsnīja fotoaparātu zibspuldzes, katrs kaut kādā

veidā centās to visu iemūžināt ...

un bija jau arī ...

tas viss bija ļoti satraucoši un aizraujoši ...

vēl mirklis ...

un mēs jau stāvam uz atklātās platformas ...

mums līdzās vējā plīvo Amerikas karogs ...

Debesis mūs sagaidīja ar pārsteidzošu klusumu ...
Virs mums mirdzēja zvaigznes ...
un zem mums - pilsētas mirgojošās zvaigznītes ...
tūkstošiem logu un starmešu uguntiņas...
mazas dvēseļu liesmiņas ...

tikai blakus esošā debesskrāpja tuvums un tā antena atgādināja,
ka vēl esam uz zemes ...

un atvērtās lifta durvis - ka mums ir vēl iespējams
atgriezties atpakaļ - uz
zemes ...

cilvēki pārvietojās klusējot ...
kā svētceļojumā uz -
Debesīm ...

manī bija divējādas izjūtas - gribējās tur pabūt ilgāk ...
un reizē arī - ātrāk vēlējos nokļūt atpakaļ ...
ierastajā pasaulē ...

maza, ar roku darbināma štance, kura nelielu centa monētu
pārvērš piemiņas žetonā ...

nezinu ...
vai mēs bijām pirmie ... vai pēdējie, bet lifta vadītāja mūs -
Ritvaru, Ivaru, Livaru ... uz zemes nogādāja trijatā ...
es izmantoju iespēju, apsēdos uz grīdas, aizvēru acis ...
jā,
un arī paspēju padomāt -
vai es te vēlreiz atgriezīšos? ...

atgriezos ...

biju laimīgs, priecājos, baudīju dzīvi ...

un atcerējos ...
atcerējos, ko nevaru, ko nedrīkstam aizmirst ...
kādos dokumentālos, ar parastu kameru filmētus kadrus ...
kā no liesmu pārņemtajiem debesskrāpjiem,
 no drausmīgā karstuma glābdamies ...
cilvēki lēca pa logiem ...
kā sabruka, sakusa, pazuda viss, kas bija roku celts ...
sabruka sapņi, cerības, ilgas ...

es biju tajā vietā ...
tur atkal nāca tūkstošiem cilvēku ...
asarām acīs ...
katrs kaut ko domāja, apsolīja, lūdza piedošanu ...
cilvēki skaitīja lūgšanas ...
tur joprojām nāk cilvēki no visas pasaules ...
arī šodien, rīt, parīt ...
ir lietas, vietas un notikumi, kurus mums nevajadzētu
aizmirst ...