Autobuss gana pilns ...

Daudzi stāv kājās ...

Es sēžu.

Man aiz muguras knosās kāda meitene ar neaprakstāmi graboši- čaukstošu

papīra iepirkumu kuli.

Taša grab un čab uz visiem līkumiem un visās bremzēšanas vietās atsitas pret mana krēsla lēni ...

Ko darīt? Ciešos. Ciešu un vēlreiz ciešos... jāiztur, vai ne? ...

Vienu pieturu pirms galapunkta meitene beidzot ... beidzot izkāpa, galvenais – paķēra līdzi arī to sasodīto un nenormāli kaitinošo pendeli ...

   Šodien biju kādā varenā veikalā un, ko domājies, manu pirkumu, mīļi smaidot, ievietoja glītā papīra maisā /maisiņā/ ... ar uzrakstu „IZBAUDI ... ”!

Ak, kas tas bija par baudījumu ... Braucu autobusā – kā bez elpas, kā baiļu pārņemts... Nu jau ar savu, nemitīgi čaukstīgo... papīra lieltūtu ...

Mana pravietiskā atziņa: Kā ir tagad – vienmēr tā nebūs!

Dažādos materiālos atveidota Rīga ... no

augšpuses lūkojoties ...

/08.08.2011./