Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

25. turpinājums

Tā kā turpmākās gaitas būs savādākas, tad vēl pakavēšos pie dzīves Vecāķos un par atmiņā palikušajiem cilvēkiem.

Pirmos gadus (trīs vai četras vasaras) dzīvojām pie Juronkuļa un Lūcitantes. Juronkulis ļoti izpalīdzīgs un labsirdīgs cilvēks. Vairākas reizes viņš mani un vēl dažus bērnus paņēma līdz braucienā ar motorlaivu. Garākais brauciens notika uz Rīgas Centrāltirgu ar zivīm. Motorlaivas kajītē pukšķināja viencilindra petrolejas motors. Pie kajītes sienas atradās soliņš, kur piesēst, un kur varēja sasildīties petrolejas tvaiku smārdā. Arī dodoties siena novākšanas talkā uz Daugavas salām, braucām ar motorlaivu.

Dažreiz Juronkulis gāja zvejot svētdienās, kas Ulmaņlaikos bija stingri noliegts. Policisti to kontrolēja. 

Kad sāku kāpt kalnos, tad viņš vienmēr izpalīdzēja ar kaprona diegiem un neilona virvēm, ko vajadzēja kalnu pārgājienos.

Pilsoņkara gados viņš Smoļnijā sargājis Ļeņinu, par kuru saglabājušās labas atmiņas. Bet no 1945. gada viņu un vēl trīs laivas biedrus, Mačiņu, šķībo Edgaru un Dāvi uz 10 gadiem ieslodzīja Gulagā, par neļaušanu noslīkt notriektam krievu lidotājam. Jūrā peldošo lidotāju ievilkuši laivā. Nobraucot krastā Mangaļsalā, lidotāju saņēma ciet vācieši. Zvejnieku pratinātāji čekisti teikuši, ja nav bijis iespējams slepus novest malā, tad vajadzēja viņam iegāzt ar airi, lai nemokās.

Kādā 1945. gada pavasara dienā ejot pa Valdemāra ielu redzu, ka man pretī, nodurtām galvām, pa ielas braucamo daļu iet Juronkulis ar saviem biedriem un sešiem sargiem, kuri tur šautenes ar uzspraustiem durkļiem duršanas un šaušanas gatavībā, it kā viņi būtu kādi slepkavnieki. Viņi dabūja 25 gadus, bet pēc Staļina nāves termiņu saīsināja uz 10 gadiem.

   Draudzējāmies arī ar Lūcitantes māsu Vilmu un viņas vīru Alfi. Ļoti sirsnīgi cilvēki. Viņš mani iesaistīja jūras zvejā. Kļuvu par viņa pušelnieku. Neraugoties uz to, ka Alfis ļoti daudz smēķēja, viņš nodzīvoja ilgu mūžu..

No 1945. gada vasaras līdz 1948. gada rudenim, tātad 4 vasaras devos jūrā zvejot. Tajos gados vēl nebija radīti kolhozi, tādēļ zvejošana bija diezgan brīva. Arī robežsargi pārlieku netraucēja. Biju zvejas brigādes loceklis - pusgraudnieks. Alfis deva savus zvejas rīkus, bet es savu darbu. Dieliņos saņēmu pusi no katram pienākošās daļas, otru pusi saņēma saimnieks. Zvejas brigādē vienlaicīgi strādāja 9 līdz 12 cilvēki. Cik nu, kuru reizi, sanāca. Galvenais vīrs ir stūrmanis. Kārbas manšafti komandēja Reinis, pusmūža vīrs vai Haralds, pāris gadus par mani vecāks. Par lensmani vienmēr nāca mūsu kaimiņš Jēkabs. Viņam palīdzēja Ērika. Lensmanim vēl kalpoja arī zirgs, kuram vajadzēja griezt mucu. Lielo zvejas laivu - kārbu airēja 4 vai seši cilvēki, no kuriem viens biju es. Divi vīri meta ārā pāri bortam vada augšu, ko apgrūtināja piesietie korķi. Pie apakšas ar piestiprinātiem akmeņiem stājās viens vīrs. Ja trūka cilvēki, tad to darīja pats stūrmanis.

Reņģu un citu zivju zvejā vajadzēja doties jūrā saulītei rietot. Lensmanis ar zirgu, mucu un palīgu palika krastā. Ap mucu tika aptīts treiliņa gals. Mēs pārējie airējām uz selgu, no kārbas iztecinot treiliņus, kas bija sasieti viens otra galā. Nonākot vajadzīgajā dziļumā pagriezāmies paralēli krastam un vada metēji laida vadu pāri bortam. Kad to izlaida, griezāmies uz krastu. Lensmanis vai viņa palīgs ar zirga palīdzību grieza mucu velkot treiliņus malā un tos sakailējot glītā aplī. Kārbas vīri piestājuši pie krasta aptina savu treiliņa galu ap kārbā esošo vinču un divatā vai četratā griežot, vilka vadu malā. Jo tuvāk krastam pievilka vadu, jo tuvāk vajadzēja pienākt lensmaņa galam. Kad abus vada galus pievilka pie krasta, izveidojās noslēgta cilpa, kuras tālākajā galā atradās āmis, kur zivīm savākties. Lai āmi pievilktu pie krasta, tad vīri apsēja sev muguras jostas, kuras priekšpusē bija koka spraislis ar tajā iesietu metru garu virvīti ar galā iestiprinātu korķi jeb pogu. Korķi ieāķēja kopā saliktajās vada malās un visi vienā ritmā atmuguriski ejot ar mugurām vilka krastā vadu. Sausumā vai seklumā nonākušais atāķējās un aizgāja visiem priekšā un ieāķējās no jauna. Zivis nezinādamas, kur mukt, nonāca āmī. Atlika ar liekšķeru lāpstām iztukšot āmi, zivis saberot reņģu kastēs.

Viss šis process noslēdzās ap 4 - 5 no rīta. Dieliņi notika pēc rīku sakārtošanas un vada izžaušanas uz vabām. Ja zivis nebija daudz, tās sadalīja pa līdzīgām kaudzītēm. Viens pagrieza zivīm muguru, bet otrs izstiepis roku kādas kaudzītes virzienā prasīja: ”Kam tā?” Pirmais atsaka, ka stūrmanim. Nākošā čupiņa Pēterim un tā, kamēr viss izdalīts. Tikai jāatceras visu vārdi. Ja čupiņa maza, tad visu nesu mājās, bet ja tā bija prāva, tad puse pienācās saimniekam .

Zvejojot reņģes katram pienākošos daļu novērtēja pēc loma lieluma, cik liekšķeres iznāks viena vīra porcijai, bez kādiem dieliņiem. Tā reiz, kad bija labs reņģu loms, man ar tām piebēra pilnu kartupeļu maisu. Stenēdams stiepu mājās, no maisa pilošā ūdens samērcēts. Priecīgs nolieku virtuvē maisu un rādu mammai. Viņa arī priecīga, jo esmu sagādājis kādu pārtikas atspaidu. Bet mammai darba pilnas rokas. Reņģes jācep, jāmarinē, jāiesāla un pārpalikums jāpārdod . Bet es pats, reņģes atdevis liekos gulēt, jo visu nakti biju strādājis.

Rudens pusē sākās lašu laiks. Jo jūrā vēsāks ūdens un jo spēcīgāks rietenis, jo lielāki lašu lomi. Lašus zvejoja pa dienu, tādēļ naktī varēja izgulēties.

Lašu zvejā vadu izlaida no laivas tūlīt pie trešā sēkļa, perpendikulāri krastam un aizvēja pusē braucam uz malu iztecinot treiliņus. Krastā nonācām palielā attālumā no lensmaņa. Līdzīgi kā reņģu zvejā vinčojām vadu malā. Atšķirībā no reņģu zvejas, lašu zvejā kārbai vajadzēja laiku pa laikam pārcelties tuvāk lensmanim.

Atceros kādu traku braucienu. No krasta airējot pāri sēkļiem kārbu vajadzēja turēt tieši pretī viļņiem. Stūrmanis Haralds ik pa brīdim uzsauc: „Pievelk kreiso! Kreiso!” Mēs pret brangām atspērušies velkam airi, cik vien spēks. Pēkšņi milzīgs vilnis gāžas pāri mūsu galvām, izsit airus no duļļiem, kārba tiek samesta sāniski un esam piedzīti pie krasta. Tikai ar trešo mēģinājumu pārvarējām sēkļus. Tālāk nebija problēmas, bet nobraukšana krastā pa viļņiem bija ļoti strauja.

Lielie lomi gan nebija visai bieži. Tikai reizi uzmetu plecā paprāvu lasi un stiepu mājās. Biežāk lašus sadalīja gabalos un tad tos izlozēja.

Reņģes un citas zivis nakts zvejā zvejojām tikai no Vecāķu pludmales, bet lašus zvejot devāmies arī Daugavā pie Ķeizara akmeņiem, Buļļu salā aiz Daugavas moliem, Garciemā pie Brēdes smilts, pat netālu no Gaujas. Šādās reizēs kārbu savlaicīgi nogādāja Vecdaugavā Tēraudlejā un no turienes līdz zvejas vietai mūs aizšlepēja ar motorlaivu. Reiz braucot uz zveju Buļļu salā šķērsojot Daugavu mūsu ceļu krustoja mīnu kuģu ierinda. To saceltie lielie viļņi sāniski vēlās uz mūsu laivām un gandrīz apgāza aizmugurē piesieto mazo laiviņu, kurā viens pats cīnījās Haralds. Kad kļuva pavisam draudīgi, tad stūrmaņi attapās laivas pagriezt pretī viļņiem

Dodoties tālajās zvejās vīri ņēma līdz grādīgās pudeles, lai sasildītos. Uzkodām izmantoja nozvejoto lasi vai vimbu. Zivi uzšķērda, apkaisīja ar sāli un uzkoda bija gatava.

Iedzeršana tika uzskatīta par ikdienišķu lietu. Gandrīz vienmēr pēc dieliņiem vajadzēja lomu apslacīt. Liels loms - jāiedzer par veiksmi, niecīgs loms - jāuzlabo garastāvoklis. Vīri iemeta uz nebēdu. Arī mums, brigādes trim četriem puikām vajadzēja vīriem turēt līdz. Ja nedzēri, tad tu esi tāds memmītis, bet ja turēji līdzi vīriem, kamēr uznāca nelabums, tad tiki apcelts, ka nevari turēt. Jūlis sprieda, ka jādzer vien ir, jo tas notiek par mūsu nopelnītiem līdzekļiem un savu daļu nevajag atdot citiem.

 Jūlis, viens no lielās daudzbērnu ģimenes atvasēm. Viņi dzīvoja Ipalas ielā, mājā, ko bija uzcēlis 44. gadā emigrējis dakteris. Mūsdienās ģimeni uzskatītu par nelabvēlīgu. Jūļa tēvs pārāk bieži skatījās pudelē. Šad tad ar Jūli runājām par nepieciešamību mācīties, devu viņam lasīt grāmatas, bet pamazām arī viņš pierada pie dzeršanas. Drīz ģimene pārcēlās uz dzīvi citur. Vēlāk dzirdēju, ka reiz iedzēris peldējis pāri Daugavai un noslīcis.

Reiz iedzeršana notika mājās pie Valža. Vīri iedzēruši sāk lielīties, ko katrs var paveikt. Kāds prata neaizvērt rīkli un viņa vēderā varēja strauji ieliet vairāku alus pudeļu saturu. Rolands parāda savu spēku, nograuzdams alus pudelei kakliņu, stiklus gan spļaudams ārā.

Iedzeršanu laikā secināju, ka vīri pēc trim četrām glāzītēm vairs neko neievēro. Es izvēlējos taktiku, ka pirmā glāzīte jāizdzer, otrā arī, bet trešo iztukšoju ļoti reti. Tomēr dažreiz nācu mājās streipuļojošs un otrā rītā vajadzēja pārciest paģiras.

Kā jau minēju, šajās brigādēs (Vecāķos zvejoja vairākas, trīs vai četras brigādes) bija tikai daži profesionāli zvejnieki. Pārējie tika pieaicināti. Tie bija mana vecuma puikas vai vīri gados. Dažreiz arī papu aicināja palīgā. Zvejot nāca kurpnieks Konrāds, kaimiņš Mihalovskis, brauca palīgā pat no Mīlgrāvja. Kaimiņš Valdis, reizē ar mani sāka zvejot, bet šo darbu nepameta kā es un palika par īstu zvejas vīru. Vēlāk pat brauca zvejot Atlantijā.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/