Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
Tehnikumu nobeidzām 1949. gada jūnijā. Pats par sevi saprotams, ka vajadzēja grupas izlaiduma balli. Jau savlaicīgi spriedām kā to noorganizēt. Vienbalsīgi nolēmām, ka jāsvin Vaivaros Leona mājās. Atrisinājām arī otru galveno jautājumu, kur ņemt alkoholu Kāds zinātājs ierosināja sapirkt aptiekas spirtu, jo tas esot ļoti lēts, jo neviens nebijām no naudīgām ģimenēm. Vienīgais spirta trūkums ir tā saldenā piegarša. Par ēšanu nekas daudz netika spriests, jo tas ir mazsvarīgs jautājums. Ja atmiņa neviļ, tad katrs no mājām kaut ko ēdamu paņēma līdz.
Uz šo pasākumu uzaicināja klases audzinātāju Godiņu un Straumi. Godiņš katru gadu veda mūs ekskursijā uz alus darītavām, lai iepazīstinātu ar tehnoloģisko procesu. Kādu stundu gājām gar alus raudzēšanas vannām. Nobeigumā mūs aizved pie lielajām mucām pagrabā. No tām darbinieks mums iepilda pilnu spaini ar alu, kura temperatūra tikai +2 grādi. Dzerot sala zobi. Godiņu ieaicināja atsevišķā telpā, kur tika uzcienāts. Reiz uz ekskursiju Aldarī atbraucu ar riteni. Braucot mājās nez kādēļ ritenis gribēja braukt tikai pa līkloču līniju. Straumi laikam organizatori uzaicināja viņa familiārās attieksmes dēļ. Kādēļ neaicināja citus skolotājus, neatceros.
Ar vilcienu aizbraucam līdz Vaivariem un dodamies uz Leona mājām. Verandā Leona mamma uzklājusi galdu. Visiem ieņemot vietas pie galda Godiņš pieceļas, nobrauka savas ūsas un apsveic mūs ar tehnikuma beigšanu un ieiešanu dzīvē. Pēc tam viņš norāda, ka katram, saraksta secībā, jāpasaka tosts. Man bija gods noslēgt šo procedūru. Savā tostā apkopoju visu iepriekš teikto. Bet, kamēr pienāca mana kārta, visi jau bija krietni ieskurbuši un neviens vairs neklausījās. Raimonds vēl iepriecināja mūs ar saksofona spēli un tad devāmies spēlēt volejbolu. Godiņš atturējās no spēles, bet Straume, krietni ieķēris, bija gatavs gājējs, bet kājas vairs viņu nenesa. Mēs, zēni uzcēlām skolotāju plecos un nogādājām volejbola laukumā. Spēles laikā viņš darbojās kā Donkihota vējdzirnavas, rokas nemitīgi mētājot pa gaisu. Visiem bija liela jautrība.
Interesanta ir jauniešu pašapziņas veidošanās. Nobeidzot pamatskolu, jutāmies kā lieli vīri, kuriem visi ceļi vaļā. Stājoties tehnikumā pašapziņa saruka maza, maziņa. Un arī tagad, kad diplomdarbs izstrādāts un izlaiduma balle aiz muguras, pašapziņa atkal uzkāpusi augstu. Un atkal visi ceļi vaļā. Bet kā būs sākot jaunas gaitas?
Nedaudz apskaudu grupas biedrus Leonu un Olafu, kuri sāks studēt Universitātes dienas nodaļā. Man līdz šim līmenim pietrūka pavisam nedaudz, un tādēļ man nebija tiesības studēt klātienē. Iestājos Ļeņingradas Industriālajā Neklātienes institūtā, kura filiāle atradās blakus tehnikumam Kronvalda bulvārī 1. Nokārtoju iestāju eksāmenus un tiku ieskaitīts institūtā. Kursa biedrs Edmunds Skrīvelis arī gribēja iestāties, bet ļoti baidījās no matemātikas eksāmena. Runājām, runājām un es piekritu eksāmenu nolikt viņa vietā, citā plūsmā. Tā kā eksāmens ir rakstisks, tad nevajadzēja baidīties, ka pasniedzējs Bunga mani atcerēsies. Vajadzēja tikai eksāmenu caurlaidei apmainīt fotogrāfijas. Mūs iepriecināja uz fotogrāfijas uzliktais zīmogs. Tas uz abām bildēm uzlikts pilnīgi identiski. Rezultātā Skrīvelis matemātikā dabūja atzīmi 4.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru