Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

23. turpinājums

 Tehnikumā mācījās izcili sportisti, kā futbolists - hokejists Harijs Mellups, vairāki basketbolisti kā Ostrouhs, Temers, Kalherts. Viņi mācījās vai nu vecākos kursos vai citās specialitātēs. Man tiešu sakaru ar viņiem nebija.

Mūsu grupā ievērojamākais sportists bija Olafs, kurš piedalījās republikas paukošanas sacensībās un kopā ar Maigoni aizbrauca uz Vissavienības airēšanas sacensībām, kur abi brauca ar tautas laivu. Roberts, klases labākais slēpotājs, piedalījās daudzās slēpošanas sacensībās. Reiz abi ar Robi no Mežaparka tramvaja gala punkta slēpojām uz manām mājām Vecāķos. Ieplānotajā dienā uznāca spēcīgs atkusnis un dabūjām pamocīties uz Ķīšezera slapjā sniega apejot daudzās ūdens lāmas.

Bariņš zēnu sadūšojāmies un pieteicāmies motociklu vadītāju kursos. Tie notika Krišjāņa Barona ielā, ēka, kur atrodas Rozes grāmatnīca. Teoriju mācīja tehnikuma skolotājs Ivanovskis, kurš gan skolā mūsu grupai neko nemācīja. Kā jau profesionālam skolotājam piedien, nodarbības bija ļoti saistošas. Katru tēmu nobeidzot viņš uzdod jautājumus, vai sapratuši. Viņš jautā, ko jūs darīsiet lai šķērsotu ielu, bet pa to brauc gara mašīnu kolona. Cik ilgi gaidīsiet? Visi domā un nevar izdomāt. Tad viņš atbild, ka jāgaida, kamēr satiksmes regulētājs mainīs braukšanas virzienu. Braukšanas prasmi apguvām Uzvaras laukumā, kur ar mums nodarbojās kāds sacīkšu braucējs. Braukšana man labi padevās. Instruktors pat piedāvāja nodarboties sporta grupā, bet tam vajadzēja motociklu. Kur gan to lai ņemu? Ja arī būtu, kur ņemt, tad pietrūktu naudas. Lai saņemtu tiesības, izgāju veselības pārbaudi. Problēma radās ar redzes pārbaudi. Raibajās lapās nekādi nevarēju saskatīt kādus ciparus. Redzēju tikai krāsainu haosu. Dakteris teica, lai atnākot vēlreiz. Tad viņš noprasīja, kur luksoforā (tad vēl šis vārds nebija radīts) atrodas sarkanā un zaļā gaisma. To, protams, zināju un tiesības ieguvu. Atlika cerēt uz motociklu, tālākā nākotnē. Iestājos motociklu pirkšanas rindā kā N tūkstošais pircējs. Regulāri vajadzēja pārreģistrēties. Kas to neizdarīja, to no rindas izmeta. Bezcerības dēļ, rindu pametu pats.

Uzzinājām, ka tiek organizēta sambo apmācības grupa. Pieteicāmies es un Edgars Vimba. Nodarbībās mums labi veicās un treneris bieži teica atzinīgus vārdus. Pametu nodarbības mana kautrīguma dēļ. Treneris organizēja mūsu uzstāšanos Komunāru laukumā uz Dziesmu svētku estrādes. Vajadzēja demonstrēt aizstāvēšanās prasmi pret uzbrucējiem. No šādas publiskas uzstāšanās ļoti kaunējos, un tā vietā, lai pateiktu trenerim, ka neiešu, es, bez teikšanas vienkārši neierados. Šādas manas nodevības dēļ pārtraucu apmeklēt treniņus. Tikai krietni vēlāk uzzināju, ka kādu citu iemeslu dēļ, šis pasākums nenotika.

Neatceros kādēļ, bet pārgāju trenēties uz Dinamo pie trenera Paula Brieža. Treniņa grupā bija izcili slēpotāji kā daudzkārtējais Latvijas čempions Harijs Upens, viņa nākošā sieva Silvija, brāļi Gunārs un Ivars Siliņi, daudzkārtējā Latvijas čempione Ieva Niedre un viņas māsa, tehnikuma darbvede Lilija un mēs vairāki puišeļi, tai skaitā mans klases biedrs Jānis Brauns. Arī šie treniņi notika Šmerļa Dinamo bāzē. Treniņā visaizraujošākā bija iesildīšanās, spēlējot kaut ko līdzīgu regbijam, bez noteikumiem. Spēlējām ieplakā starp diviem pauguriem, bet vārti atradās pauguru virsotnēs. Te notika īsta un lustīga cīnīšanās, pretinieku raušana un gāšana. Noteikumi nekādi. Savainojumi nebija. Pēc iesildīšanās treniņa skrējiens ar vingrojumiem. Man nodarbības šķita interesantākas kā pie Riekstiņa. Varbūt tādēļ, ka varējām būt kopā ar Latvijas slēpošanas dūžiem. Reizēm treniņā piedalījās garo distanču slēpotājs Šimass. Gara auguma, skaļu balsi. Vienmēr stāstīja jautrus atgadījumus.

Briežu Pauls (kā viņu parasti sauca) bija ļoti sirsnīgs, atsaucīgs cilvēks. Dzīvoja Skolas ielā. Dažreiz ar Braunu apciemojām viņu. Tā kā tehnikuma beigšana tuvojās strauji un tikpat strauji tuvojās iesaukšana armijā, tad treneris mūs, t.i. mani, Braunu un vēl dažus puikas aizveda uz Armijas virsnieku nama sporta klubu, kas atradās Strēlnieku dārzā, iepretī Raiņa bulvārim, tagad nojauktā divstāvu koka ēkā, kurā Ulmaņlaikos notika Preses balles. Viņš mūs visus labi noraksturoja, teica, ka esam talantīgi un vēl teica daudz ko tamlīdzīgu, ierosinādams, lai mūs iesauktu Latviešu divīzijā. Nezinu kādēļ, bet no pazīstamajiem puikām tikai es vienīgais tur nokļuvu. No dienesta rakstīju viņam vēstules, bet nevienu atbildi nesaņēmu. Kad atgriezos brīvajā dzīvē, viņš sportu bija atstājis un laikam personīgās dzīves klizmu dēļ pārcēlies uz Siguldu. Vēlāk dzirdēju, ka viņam amputēta kāja. Nesen uzzināju, ka viņš 2006. gadā miris.

Ziemas sezonai beidzoties pārgājām uz airēšanas nodarbībām. Iesākumā ar tautas laivām. Ar mums nodarbojās treneris Vītols. Airēt nāca arī visa Dinamo slēpošanas spice. Atceros, reiz tika noorganizētas iekšējās airēšanas sacensības pāri Roņu dīķim no Cementa fabrikas krasta uz Ķīpsalas ziemeļgalu. Man vajadzēja sacensties ar otro labāko Latvijas slēpotāju Gunāru Siliņu. Pūta spēcīgs pretvējš, kas radīja visai lielus viļņus. Tā kā biju pieradis jūrā airēt kārbu (lielo zvejas laivu), tad viļņi man neradīja nekādas problēmas. Bet Gunārs, laikam nepieradis pie nelīdzena ūdens, atpalika arvien vairāk un vairāk. Es biju ļoti pacilāts. Bet viņš, lai attaisnotos, ka puika viņu apsteidzis, teica, ka neesot bijis īstais noskaņojums airēšanai.

Vēlāk es, Roberts no manas klases, Ramons  no Celtniecības tehnikuma, klases biedra Olafa brālis, vēlākais Operetes solists un Stiebrs, par kuru neko neatceros, pārgājām airēt uz akadēmisko četrinieku. No sākuma mūsu treneris bija Vēzis, bet vēlāk ar mums nodarbojās Kalniņš. Braukšana ar šādu laivu bija vislielākā bauda. Saskaņoti airējot laiva ieguva diezgan lielu ātrumu un mēs, ievērojot trenera un vienlaicīgi laivas stūrmaņa norādījumus, lepni braucām apkārt Ķīpsalai, Zaķu salai vai līdz Buļļupes ietekai un atpakaļ. Pa Daugavu airējot pavērās līdz šim neredzēti skaisti skati. Treniņa dēļ es ar Robi pat nepalikām uz izlaiduma balli tehnikumā

       Man gan tagad liekas, ka galvenais iemesls neiešanai uz izlaiduma balli bija mana mazā dejošanas prasme. Kaut gan nobeidzu pat Ivara Kalniņa deju kursus, taču griešanās māksla ap savu asi man gaužām nepadevās. Taisnie šīberējumi, ko pielietoja fokstrotam un arī tango, vēl padevās, bet kad vajadzēja valsēt, tad ar mani bija caur. Ar valsi vienmēr atklāja deju vakaru. Šī iemesla dēļ izvairījos arī no braucieniem ar slēpotāju vilcienu uz Siguldu vai Cēsīm, jo vilcienā bija vagons dejošanai, tādēļ vienmēr izgudroju atteikuma iemeslu.

Pie trenera Vēža visai labi apguvām airēšanas tehniku. Mūs pieteica piedalīties Rīgas meistarsacīkstēs. Par galveno favorītu uzskatīja 1. vidusskolas komandu, kura ar labiem panākumiem startējusi Ļeņingradā, astoņu pilsētu sacensībās. Varbūt zēni bija pārliecināti, ka mūs ar cepurēm varēs nomētāt, bet mēs kā no starta atrāvāmies, tā visu laiku braucām viņiem pa priekšu un kļuvām Rīgas čempioni. Nezināmu iemeslu dēļ organizatori solīja apbalvot kaut kad vēlāk. Tā arī palikām bez diplomiem.

Piedalījos arī tautas laivu sacensībās Latvijas PSR meistarsacīkstēs. Startēju divniekos kopā ar sacensību vecāko dalībnieku Johanu Kvicēviču, pazīstamu gargabalu skrējēju, 1943. gada Latvijas (Ostlandes?) čempionu 30 km skrējienā, Neatceros, kādu vietu ieņēmām, bet pēdējā tā laikam nebija, jo to būtu atcerējies. Mani visvairāk gandarīja izsniegtie ēdināšanas taloni. Līdz šim nekad nebiju apmeklējis restorānu. Bet tagad tu ieeji restorānā, pasniedz talonu un tevi apkalpo! Sacensības ilga vairākas dienas un visu šo laiku devos ēst restorānā!

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/