Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

22. turpinājums

Nobeidzot tehnikumu, iestājos Ļeņingradas Neklātienes Industriālajā institūtā. Uz universitāti nevarēju iet, jo tur iestāties varēja tikai 5% no beigušajiem, bet mana vidējā atzīme mazliet atpalika no vajadzīgā līmeņa.

Šajā institūtā mums bija jāmācās krievu valoda kā svešvaloda. Mācīšanās rezultātu vajadzēja parādīt eksāmenā. Es uzrakstu gramatikas špikerīti un mierīgs eju uz eksāmenu. Pirmais jautājums: lietvārdu locīšana. Norakstu no sava mikro špikerīša vārdu galotnes locījumos un atbildot nolasu. Bet viņa manu atbildi noraida, jo tā ir nepareiza. Kā tad tā? Es gandrīz saku, ka to taču norakstīju. To gan neteicu. Otrs jautājums: palielināmie lietvārdi. Par tādiem es neko nebiju dzirdējis. Mēģinu to attiecināt uz latviešu valodu. Piemēram: būda, māja, nams. Saprotu, ka man nekas nesanāks un vajadzēs atnākt vēlreiz. Atstājot eksāmena telpu, apskatu špikerīti. Tas uzrakstīts pareizi, bet es kļūdaini norakstījis rindiņas.

Vienu gadu tehnikumā vācu valodu mācīja skolotāja Putnis. Ulmaņlaikā viņa aktīvi darbojusies Latvijas-Zviedrijas biedrībā. Jauna, skaista, eleganti ģērbusies, neprecējusies. Viņa stundās bieži novirzījās no tēmas un stāstīja par teātra izrādēm un citiem notikumiem. Vislielākā draudzība viņai bija ar mūsu klases biedru Dzilnu, kurš prata vāciski. Pēc neatkarības atgūšanas sastapu viņu Latvijas - Zviedrijas biedrībā jau cienījamā vecumā un joprojām neprecētu. Izrādījās, ka viņa arī zviedru valodu prot.

Pēdējos kursos, bieži pat 6 - 7 stundas dienā ar mums nodarbojās būvinženieris Bērzupe. Viņu, sirmās galvas dēļ, iesaucām par Dieviņu. Stundās viņš ieradās ar lielu grāmatu nastu klēpī. Viņa uzdevums dot mums zināšanas par ceļu būvi un ceļu būves mašīnām. Pirmā priekšmeta apguve bija diezgan interesanta. Uzzinājām kā ceļus plāno, kā nodrošina to līmeni un platumu, ar kādiem segumiem noklāj ceļus u.t.t. Bet kas attiecas uz otru priekšmetu, tad mācības parasti notika šādā veidā: Oļģertu  kā ļoti labu zīmētāju izsauca pie tāfeles zīmēt kādu greideri, buldozeri vai skrēperi vai vēl ko citu. Mašīnas zīmēšana ilga kādas pāris stundas. Uzzīmējis viņš saņēma kārtējo piecnieku. Šajā laikā pārējie sadalījās trīs grupās. Vieni centīgi mašīnas bildi pārzīmēja kladē, otrā daļa starpbrīdī devās spēlēt volejbolu tuvējā Daugavas sporta laukumā un atgriezās pēc pāris stundām, bet trešie, saimnieciskākie, gāja stāvēt Armijas ekonomiskā veikala milzīgi garajā cukura rindā. Uz stundu beigām visi atgriezās savās vietās. Visiem viņš lika ļoti labas atzīmes. Reiz viņš žēlojās, ko nu lai dara, ja izliktās atzīmes ir tikai 5 un mazliet 4, bet direktors teicis, ka vajagot trešdaļai likt 5, trešdaļai 4 un pārējiem 3.

Laikam Bērzupe bija vienīgais, kura stundas tika nobastotas, jo disciplīna tehnikumā bija visi stingra. Atceros tikai vienu reizi, kad mukām no stundām pa klases logu uz Noliktavas ielu. Logs ir visai augsts un lecot Maigonis izmežģīja kāju. Nākamajā dienā viņš pat nevarēja atnākt uz skolu. Bet mēs pārējie, kas atnācām uz skolu, dabūjām krietnu brāzienu.

Trešajā un ceturtajā kursā audzinātājs bija docents Godiņš. Laikā no 1932. līdz 1944. gadam viņš bija sarakstījis grāmatu sērijas: „Spēka mašīnas” un „Mašīnu elementi.” Mūs interesēja „Spēka mašīnas”, bet šīs grāmatas bija liels retums. Cik atceros, tad viena grāmata nonāca mūsu rokās un par tādu darbu mēs apbrīnojām audzinātāju.

Mācību gaitā katram zēnam viņš uzdeva, no kādas krievu valodā izdotās grāmatas maza rasējuma, uzzīmēt to lielā palielinājumā uz formāta A1. Man vajadzēja no sērkociņu kārbiņas lieluma bildītes uzzīmēt 20 reizes lielāku rasējumu. Ar mērcirkuli  nomēru detaļu garumus  un tos 20 reizes palielinātus atlieku uz rasējuma lapas. Bet tavu trakumu! Virs vārpstas esošā gultņa daļa ir par pāris cm nobīdīta attiecībā pret tā apakšējo daļu. Pat ja zīmējumā esošās līnijas garums izmērīts ar 0,1 mm lielu kļūdu, tad palielinājumā nobīde būs 2 mm. Vajadzēja zīmēt brīvā stilā. Beigās jau iznāca diezgan ciešama bilde. Runāja, ka viņš šos zīmējumus gribot izmantot jaunas grāmatas izdošanai. Bet, laikam jau, tās bija tikai viņa cerības vecumdienu enerģijas uzplūdos.

Zināšanas apgūt gribējām gandrīz visi, tādēļ ar lielu entuziasmu daudzi pasūtījām 15 sējumu plašo Mašīnbūves enciklopēdiju: „Большая энциклопедия машиностроения”. Pirmajos pēckara gados nebija dabūjama neviena tehniska grāmata krievu valodā, nerunājot nemaz par grāmatām latviešu valodā. Kaut gan krievu valodas prasme bija ļoti vāja, tad tomēr šķirstījām pirmos saņemtos enciklopēdijas sējumus, maz ko saprotot no rakstītā. Dažus sējumus izmantoju pēc armijas, studējot vecākajos kursos. Atceros, ka 1945. gada tehnikumā ienāca kāds vīrs ar lielu čemodānu. Tajā bija tehniskā literatūra vācu valodā. Divas grāmatiņas nopirku, jo tajā laikā vācu valodu pārvaldījām labāk par krievu valodu. Arī šīs grāmatiņas vairāk izmantoju skatot attēlus un shēmas, nekā lasot tekstu. Laikam jau šīs svešvalodu grāmatas vairāk kalpoja pašapziņas celšanai.

Atmiņā palikusi tehnikuma krievu valodas skolotāja, kura mani laikam uzskatīja par muļķi vai sliņķi. Lai vai cik labi biju sagatavojies, vairāk par 3 nekad nedabūju. Man blakus sēdēja Prīverts, kura vārdu vairs neatceros. Viņš atbraucis no Krievijas. Prīverta tēvs vēlāk kļuva ģenerālmajors. Skolotāja prasa, kurš vēl vēlas atbildēt. Prīverts saķer manu roku un ceļ gaisā, teikdams, ka es gribu atbildēt. Es, dabīgi, cenšos roku izraut, kaut gan biju mācījies kā parasti.

„Ahā! Nu tu putniņ iekriti!”, tā laikam domāja skolotāja un izsauc mani. Viņa bija šausmīgi pārsteigta un plānotā divnieka vietā ielika 5 . No tā laika man zemākas atzīmes par 4 nebija.

Skolotājs Dommers mācīja elektrotehniku. Arī pie viņa četrinieku dabūju atbildot pašā pēdējā stundā. Mācīja viņš ļoti korekti, kā jau inženieris. Nedaudz strādājām arī laboratorijas darbus. Mūsu uzdevums: saslēgt stendā izvietotās spuldzes, voltmetru un ampērmetru. Pievienojam vadus. Es ieraugu vēl divas brīvas spailes. Ieskaidroju biedriem , ka spailes jāsavieno. Ieslēdzot stendu spalgs blīkšķis. Drošinātāji izsisti!

Praktisko iemaņu apgūšanai mums bija paredzētas prakses. Atklāti sakot, vienīgi atslēdznieku prakse notika augstā līmenī. Būtu brīnišķīgi, ja šodien šī prakse būtu tādā līmenī kā tajos tālajos pēckara gados. Atslēdznieku darbnīcu vadīja meistars Miza. Atceros 3 pamatdarbus: četrstūru uzgrieznis, sešstūru uzgrieznis un vienādmalu trīsstūris. Pēdējais darbs bija plakanknaibles. Laika trūkuma dēļ tās izgatavoja tikai daži. Uzgriežņus un trīsstūri vajadzēja izgatavot ar augstu precizitāti. Visām malām vajadzēja būt vienāda garuma, perpendikulārām vai paralēlām pret citām malām. Izmēru novirzes vajadzēja ieturēt milimetra desmitdaļu robežās. Vislielākās pūles prasīja trīsstūra izgatavošana. Ja viena mala iznāca nedaudz par garu, tad to vajadzēja novīlēt īsāku, bet to vīlējot saīsinājās arī blakus esošās īsākās malas. Ja kāds puika salauza kādu urbīti, vai arī bija iztaisījis ļoti neprecīzu uzgriezni, tad Miza vispirms puiku vāciski nolamāja,

skaļi teikdams: ”Donner, Wetter!” Pēc tam lietišķi parādīja kā kļūmi novērst.

Meistars Miza vadības acīs bija nevēlama persona un viņam vajadzēja aiziet no tehnikuma. Viņa vietā atnāca meistars Šmits, kura vaļas prieks bija tautas dejas. Viņš vadīja tehnikuma tautas deju pulciņu, bet pamazām darbnīcas līmenis pasliktinājās.

Dažas dienas nostrādājām arī pie kalēja Tenisona. Viņš parādīja kā strādāt ar līdz sarkankvēlei nokarsētu tēraudu un kā veikt lodēšanu ar misiņu. Diemžēl īsā atvēlētā prakses laika dēļ, nekādas dižās darba iemaņas neapguvām. Tenisons palicis atmiņā kā ļoti atsaucīgs, sirsnīgs cilvēks, kurš ar puikām apgājās tēvišķi.

Virpotavā visi nemaz nenokļuva strādāt. Vispirms mums radās iespēja pavērot kā kādreizējais vieglatlēts un dendijs Ilgašs uz virpas no alumīnija skārda veidoja piena kanniņas. Dendija vārdu viņam piemērojām tādēļ, ka viņš pa Rīgas bulvāriem staigāja Āfrikas kolonizatoru korķa cepurē. Lai tiktu pie virpošanas, laikam bija kaut kāda atlase. Pāris dienas man arī izdevās pavirpot un meistars Vilciņš bija labās domās par manām spējām. Man pēdējā darbā uzdeva novirpot lielu skrūvi pēc parauga. Priecīgs braši virpoju. Kā nekā uzslavēts jau tiku. Parādu Vilciņam savu darbu. Viņš apskatās un nolamā mani. Skrūve novirpota par tievu. Mērīdams skrūves diametru esmu neuzmanīgi bīdmēru pielicis pie iedauzītās vītnes un, dabiski, izmērs ir nolasīts mazāks. Ar to arī mans virpošanas darbs izbeidzās. Vajadzēja atgriezties atslēdznieku darbnīcā. Pēc gadiem Vilciņu satiku 6. vidusskolā, kur viņš strādāja par darbmācības skolotāju. Ļoti omulīgs sarunu biedrs. Viņa brīvo laiku aizņēma medības.

Nākošo praksi izgājām, tagad nezinu vai tā bija garāža vai remontdarbnīca, Cēsu ielā. Uz turieni aizsūtīja mani, Edgaru  un Visvaldi. Prakses mēneša laikā izjaucām līdz sīkdaļām GAZ AA automašīnu, par darbu saņēmām pat dažus rubļus.

Tā kā mācījāmies par automehāniķiem, tad uzskatījām, ka mums jāiegūst šofera tiesības. Mācību plānos tas nebija paredzēts. Mūsu pārstāvji devās pie tehnikuma vadības, lūgdami kaut kādas iespējas ar atvieglotiem noteikumiem apmeklēt šoferu kursus. Atbilde bija visai strupa: „Tas nav paredzēts!” Un viss!

Pēdējo praksi mēs tajā pat sastāvā 1949. gada sākumā nostrādājām Radiorūpnīcā Radiotehnikas ielā, tagad to sauc par Mūksalas ielu. Rūpnīcai piederēja viens kuterītis, kuru vajadzēja izremontēt. Strādājām meistara Kārļa Kerpes, īsta tālbraucēja kapteiņa vadībā. Pirms kara viņš vadīja kuģi „Evertons.” Skrūvējām un vīlējām un pamazām likām dzelžus kopā. Marta pēdējā nedēļā uz praksi neatnāca Edgars. Laikam saslimis. Tikai vēlāk uzzinājām, ka viņa ģimene izsūtīta uz Sibīriju. Līdz tehnikuma beigšanai bija palikuši tikai pāris mēneši. Edgara tēvam, kara invalīdam, piederēja saimniecība Salas pagastā. Tā kā zeme tur auglīga un ģimene čakli strādāja, tad viņi kļuva par kulakiem, kuriem vieta ir tikai polārā loka tuvumā. Tā Edgars nenobeidza skolu, pārtrauca sekmīgos sambo treniņus. Sibīrijā viņš gan izmācījās par kuģa kapteini un kuģoja pa Sibīrijas upēm, bet par Rīgas čempionu sambo cīņā kļuva pēc daudziem gadiem, kad drīkstēja atgriezties Latvijā.

Bet mūsu kapteiņa meita tajās dienās aizbrauca uz Latgali pie saviem saimniekiem pēc pērnā gadā nopelnītā. Viņu kopā ar saimniekiem saņēma ciet un aizsūtīja uz tālām vietām. Tēvs staigāja pa visādām instancēm meklēdams taisnību. Piekļuva pat pie Kalnbērziņa. Vai viņš ko panāca, nezinu, jo mūsu prakse beidzās un ar viņu nekad neiznāca tikties.

Bet uzzināms ir gandrīz viss. „Neatkarīgajā” 2009. gada 25.martā izlasīju par kapteiņa cīņu par savu meitu. Laimdota, 6. vidusskolas 12. klases audzēkne 24. marta vakarā ar vilcienu aizbraukusi līdz Koknesei, pārcēlusies pāri Daugavai un devusies uz radinieku mājām, kur bija vasarā strādājusi par izpalīgu. Tā kā viņa atradās pašā izvešanas epicentrā, tad arī pie viena viņu iekrāva vagonā. Laimdota nonākusi Sibīrijā, jau 27. aprīlī rakstīja tēvam, kas noticis un kur viņa atrodas. Tēvs rakstīja lūgumus uz Drošības ministriju, Kirhenšteinam un beidzot Vilim Lācim. Šis iesniegums ar Lāča rezolūciju: „b. Novik! Lūdzu noskaidrot!” ir tagad publicēts. 1949. gada 14. oktobrī LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu: „Об отмене высылки и возвращении в ЛССР ” Tā tēvs tomēr atguva savu meitu. Taisnības panākšanai nepagāja pat gads.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/