Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

21. turpinājums

Ļoti cienījām LVU asistentu Aleksi Anteinu. Viņš mācīja Metālu tehnoloģiju. Viņa diktētos pierakstus pēc tam vēl ilgi saglabājām. Viņš no rektora Jurgena dabūja rājienu, ka savā brīvajā laikā strādā bez atļaujas. Tomēr atļauju viņš dabūja un nodarbības varēja turpināt. Uzzinājām daudz nedzirdēta. Kādēļ laktas pamatam jābūt masīvam un elastīgam, kāda nozīme ir ogleklim, ja tas piejaucies pie dzelzs. Uzzinājām pat kas ir perlīts un ledeburīts. Tad nevarēju iedomāties, ka es pēc gadiem kopā ar viņu pieņemšu eksāmenus RPI.

Skolotājs Strēķis mums mācīja rasēt. Viņš mūs pārsteidza ar savu fenomenālo atmiņu, kad tika pieķerts viens zēns par paša nerasēto darbu. Kaut gan tekstu un mērbultiņas viņš bija rakstījis pats, bet ti kai līnijas vilcis Leons Sējāns, skolotājs uzrādīja arī īsto rasētāju. Vēlāk Strēķis strādāja par profesoru RPI.

Ernests Veinbergs vienu gadu audzināja mūsu grupu un mācīja mums fiziku, kaut gan viņa pamatnodarbe matemātikas mācīšana. Tā kā mācību grāmatas nebija, tad viņš visiem sagatavoja uz zīdpapīra nodrukātus konspektus. Mēs viņu cienījām, kaut gan reizēm saucām par Zvēru dresētāju, jo jauno vielu viņš atprasīja nesaucot pie tāfeles, bet lika atbildēt no vietas, pieceļoties. Piezīmes un konspektus no galda nevajadzēja novākt. Bet mēģini tik pašķielēt uz piezīmēm! Viņa vadībā dažas aukstās ziemas dienas strādājām sagrautajā ostā, novācot drupas un lūžņus. Sasildīties gājām pie mucā iekurta ugunskura. Strādājām negribīgi, atbilstoši sauklim: „Vergu darbs nav lietderīgs!” Bet kaut ko nebūt tomēr padarījām ostas teritorijas sakārtošanā.

Pirmajā kursā mūs audzināja slavenais cīkstonis Alberts Zvejnieks. Viņš centās no mums izveidot cilvēkus ar fizkultūras palīdzību. Daudzi no mums bija visai nevarīgi, lempīgi. Tad viņš uzmundrināšanai lietoja rupjus vārdus, ar ko visus iepriecināja. Diemžēl, nākamajā gadā viņš vairs tehnikumā nestrādāja. 

Arī militārās apmācības skolotājs Zvirbulis palicis labā atmiņā. Militārā mācībā lielu apjomu aizņēma ierindas mākslas apgūšanai. Tās labākai apguvei maršējām pa tuvējās apkārtnes ielām. Kādu laiku ar mums darbojās skolotājs Bīrons. Viņam ļoti patika, ja pa ielu maršējot dziedam. Tad arī bļāvām vaļā. Sākot ar Divdūjiņām un beidzot ar Rīgas puikām. It sevišķi skaļi dziedājām (bļāvām), ejot gar otro un trešo vidusskolu. Mums pašiem likās, ka dziedam ļoti skaisti. Varbūt tā arī bija, jo skolā neviens par sabiedriskā miera traucēšanu nesūdzējās.

Dziedājām ne tikai maršēšanas laikā. Blakus darbnīcām atradās maza istabiņa, kur glabājās darbnīcas materiāli, dažādi dzelži, skārdi un vēl daudz kas cits. Kad radās iespēja, tad salīdām šajā telpiņā un Raimonda un Leona Sējāna vadībā rāvām dažādas ziņģes un dziesmas. Sākot ar „Kongo džungļos palmu ēnā stāv kāds hotentots uz vakts. ” Vai ”Daiļā Iza nāk no kroga, apstājas pie gaiša loga, savu Džoni pārnākam tā gaida. ” Iecienījām arī šādu: „No drāmas, operas vai balles, kad pulkstenis nosit divpadsmit, steidz kavalieri savas dāmas uz māju pusi pavadīt. ”Vai arī : „Šai drūmā dezertuvē, kur valda smakas asas, no dzīves izstumtie pa naktīm kopā lasās. ”Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka vārdu autors ir mūsu dzejas klasiķis Jānis Ziemeļnieks. Parasti nobeidzām ar „Nevis slinkojot un pūstot tautu labā godā ceļ. ”Dziedāšanas organizētāji tiešām bija ļoti muzikāli. No Leona dzimtas pašlaik muzicē vesela Sējānu plejāde, bet Raimonds aktīvi darbojās kādā mūziķu grupā un vakaros spēlēja dažādās ballītēs. Žēl, ka Kārlis Zariņš neizturēja mācību slodzi un pameta mūs.

Pirmajā kursā mācoties, skolotājs Pūķis atlasīja zēnus korim. Viņš visus uzaicināja uz balss pārbaudi. Mani noklausījies viņš teica, ka man veidojoties patīkams bass, tādēļ lai piedaloties dziedāšanas nodarbībās. Es atrunājos, ka man būs grūti apmeklēt nodarbības, jo tālu dzīvoju. Kad ne, tad ne, Pūķis atteica. Vēlāk to nedaudz nožēloju. Bet pašam pieteikties kādā korī man nebija drosme.

Naktis pavadot papa darbnīcā Antonijas ielā, katru vakaru klausījos krievu zaldātu skaļo dziedāšanu, ko pavadīja vēl skaļāki svilpieni, viņu vakara pastaigas laikā. Tā tad mēs nebijām vienīgie miera grāvēji.

Skolotājs Krubinskis, lāga vīrs, kādreizējais riteņbraucējs. Parīzē, laikam strādnieku olimpiādē, izcīnījis kādu godalgu. Viņam bija ļoti dīvaina izruna, ar norautām galotnēm un citām savādībām. Šad, tad es piezīmēs rakstīju tieši tā kā viņš runāja. Vēlāk pārlasot, puikām bija ļoti liela jautrība.

Ārštata skolotājs Straume man nebija simpātisks, kaut gan čaļi ar viņu ļoti čupojās. Viņa mācītie priekšmeti: Automobiļi un traktori, Auto elektroiekārtas un vēl šis tas. Elektroiekārtas viņš mācīja saprotami, izdalot elektrisko shēmu gaismas kopijas, tā kā viegli varējām izsekot elektronu ceļiem. Arī Automobiļus varējām apgūt labi, jo varējām izmantot arī Jirgensona grāmatu  „Automobilis jautājumos un atbildēs”. Bet mācoties par traktoriem jutām nāves smaku. Lielākā daļa mēs bijām Rīgas puikas, kuri traktoru nav redzējuši, un tādēļ mācības ritēja ļoti grūti. Mācījāmies pēc tehniskās rokas grāmatas: Traktors STZ-NATI. Tajā nekas nebija teikts par mehānismu darbības principiem, bet gan norādīts ar cik skrūvēm piestiprināta viena detaļa pie otras un kādā secībā tās vajag salikt kopā vai izjaukt. Reizēm vielu apguvām, iekaļot kā dzejolīti. Bet tā jau nebija Straumes vaina. Viņam gan vajadzēja izskaidrot, kaut vai kāpurķēžu piedziņas mehānisma vai karburatora darbības principu.

Priekšmeti beidzās ar eksāmeniem. Biļešu jautājumus zinājām. Pirms eksāmena Straume pateica kādā secībā biļetes tiks noliktas uz galda. Tā tad katrs iemācījās vienu biļeti. Visiem zināšanas spīdošas, bet lai nebūtu vienādas atzīmes tad tās izlika pēc deguniem, vai nu 4 vai 5. Es dabūju 4. Ja būtu dabūjis 5, tad varētu cerēt uz iekļūšanu augstskolā, lai mācītos dieniniekos.

 Vācu valodu mācīja Rundaļcova. Valodas apmācībai tehnikumā pievērsa minimālu vērību, gan mācību programma, gan, mēs, paši skolnieki, jo nodarbības bija tikai 2 stundas nedēļā. Tādēļ mācījāmies pēc pārpalikuma principa, ja palika brīvs laiks, tad arī kaut ko pamācījāmies. Mans sola biedrs bija Georgs. Skolotāja pieiet pie viņa un lūdz parādīt uzdoto darbu. Darba, protams, nav. Bet Georgs saka: „Skolotāja! Lūdzu, nelieciet man divnieku, citādi būšu spiests krist izmīzumā.

 ” Skolotāja neizpratnē, vai nu viņa pārklausījusies, vai puika nekaunīgs. Bet kādus konspektus Georgs rakstīja. Tādus nebiju redzējis ne pirms viņa, ne arī vēlāk. Viņš parastajā līniju burtnīcā katru starplīniju intervālu ar zīmuli sadalīja trijos un skolotāja diktēto rakstīja ar sīkiem drukātiem burtiņiem. Viņam tas veicās ātri. Bet konspekts viegli salasāms. Arī Georgu 1946. gadā par pretvalstisku darbību notiesāja uz 25 gadiem. 2000. gadā viņš ar saviem pagrīdes kolēģiem vairākas reizes apmeklēja tehnikuma muzeju un dalījās atmiņās. Irēna Grīnvalde cienāja ar kafiju. Stāstīto nodrukāja tehnikuma grāmatiņā „Tavi bijām, tavi esam.” Viena tikšanās ar Georgu (viņš teica, lai saucot par Juri) bija arī man. To noorganizēja Irēna kā bijušo klases biedru satikšanos. Viņš pastāstīja pieredzēto. Šķiroties uzaicināju uz mūsu klases salidojumu. Viņš arī apsolījās tikties ar pārējiem, palikušajiem kursa biedriem. Bet, kad tikšanās reize pienāca, tad viņš dažādu iemeslu dēļ atrunājās. 

Rundaļcova visai bieži uzdeva mācīties dzejoļus. Ne vienmēr to paguvām. Bija tāds gadījums. Viens ievēroja, ka, ja uzraksta uz tāfeles ar zīmuli kādu tekstu, tad skatoties uz tāfeli no vienas puses tekstu var redzēt, bet no otras puses to neredz. Uzrakstījām garo dzejoli un katrs izsauktais nostājās pret tāfeli ar vienu sānu un ļoti tekoši dzejoli nolasīja. Skolotājai izbrīns, par tik daudzajiem piecniekiem. Pie tāfeles izsauc Visvaldi, kuram ļoti vāja redze. Viņš nevar lāgā saredzēt uzrakstīto, tādēļ pagriež skolotājai muguru un piebāž degunu pie tāfeles un sāk burtot tekstu. Skolotāja neizpratnē, kas puisim noticis, vai nav sajucis? Par laimi atskanēja zvans, viņš atbildēt nepaguva, bet dežurants ātri ar mitru lupatu nodzēsa šo grēka darbu. Man vācu valodā atzīme iznāca 3,5. Lai precizētu atzīmju grāmatiņā izliekamo atzīmi skolotāja izsauc atbildēt un liek pateikt kādu gramatikas likumu vācu valodā. Vēl tagad nesaprotu, kādēļ likumi jāmācās svešvalodā. Latviski apgūstot likumu, to labāk varētu pielietot. Es, protams, neprotu noskaitīt tekstu. Bet man parādās glābējs Visvalža Šteinfasa personā. Viņš sēdēdams pirmā solā pie skolotājas galda, uz ceļgala uzliek piezīmes un man nav nekādas grūtības nolasīt tekstu. Rezultātā diplomā būs 4!

Tomēr no tiem laikiem atmiņā palicis kāda populāra Gētes dzejoļa gabaliņš:

Ich ging im Walde, so fur mich hin,

Und nicht zu suchen, das wahr mein Sinn.

Im Schatten sah ich, ein Blumchen stehn,

Wie Sterne leuchtend, wie Auglein schon.  

Turpinājumu neatceros.

Ar Rundaļcovu tikos arī studiju laikā apgūstot krievu valodu.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/