Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

18. turpinājums

Tehnikumā organizēja sacensības GDA normu kārtošanā riteņbraukšanā pa Meža parka apli. Braucām 25 km ar kopēju startu. Kādreiz paps runādams par riteņbraukšanas sacīkstēm teica, ka braukt otra braucēja aizvējā nav sportiski. Par citām braukšanas niansēm neko nezināju. Izrāvos priekšgalā un pirmos 2 apļus nobraucu kā līderis, bet tad skatos, ka man tuvojās 4 braucēji, viens aiz otra kā komandā. Tas taču nav godīgi, nodomāju un nepievienojos viņiem. Tā nezināšanas dēļ zaudēju labu vietu... Tās arī bija manas vienīgās riteņbraukšanas sacensības. Pats neuzbāzos ar savu riteņbraukšanu un šajā sporta veidā neiesaistījos. 

Riteņbraukšanas sezonas laikā klasē rīkojām ikdienas velosacensības. Klasē soli atradās telpas vienā malā tā kā palika apmēram 3x 4 metrus brīvs grīdas laukums. Uz skolu ar riteņiem braucām 5 puikas. Tad starpbrīžus izmantojām vienlaicīgai braukšanai pa apli brīvajā grīdas laukumā.. Braucām, kamēr visi riteņi sakrita čupā.

Mūsu grupā mācījās divi labi šahisti Kleinerts un Legzdiņš... Viņi bieži demonstrēja savas spējas spēlējot aklo šahu. Daudzus veiktos gājienus viņi atcerējās, bet jo vairāk gājienus veica, jo drīzāk kāds pazaudēja, neatcerēdamies izveidojušos stāvokli.

Vēl jāpiemin viena aizraušanās... klases biedrs Rusmanis organizēja azartspēli, kura bija visai lipīga. Uz lapas sazīmēti 6 lauciņi ar numuriem 1 līdz 6. Dalībnieks savas kapeikas varēja uzlikt uz jebkuru lauciņu. Ja metamais kauliņš parādīja tavu skaitli, tad saņēmi pieckārtīgu summu, bet ja neuzkrita, tad naudiņu paņēma Rusmanis.

1. Laivu pārceltuve

3. Pagaidu tilts

4. Uzspridzinātais tilts 

GDA normām vajadzēja veikt 25 km pārgājienu. Krieviski to sauca par: „Марш бросок.” Starts tehnikuma pagalmā, tālāk pa Valdemāra ielu, Miera ielu uz Meža parku un atpakaļ pa Ganību dambi. Tajā laikā nēsāju karavīru stulmeņus, kas bija visai smagi un vaļīgi, tādēļ skriešana un arī soļošana bija visai grūta. Ātrā gaitā, riksīšiem, devāmies distancē. Pamazām izretinājāmies. Daži no manis atrāvās, no citiem atrāvos es, līdz manā tuvumā nebija neviena. Ejot pa Ganību dambi jutu krietnu nogurumu. Daži puikas paliek gaidīdami tramvaju. Tie gan kursēja diezgan reti. Domāju, vai tad es sliktāks, un ja būšu pie pieturas un nāks tramvajs, tad kāpšu tajā. Bet, kad biju pie pieturas, nebija tramvaja, bet kad es biju starp pieturām, tad tas nobrauca man garām. Tā es biju viens no retajiem, neskaitot aktīvos sportistus, kurš veica visu distanci. Bet mani atpalikušie draugi uzrādīja labāku rezultātu par mani, bet arī mans rezultāts skaitījās diezgan labs un iekļāvās normu prasībās. 

1949. gadā atjaunoja vilciena satiksmi. Tad ar riteni braucām reti. Ar vilcienu, protams, ērtāk, kaut gan ar riteni braucot skolā nokļuvu pēc 45 minūtēm, bet ar vilcienu, ievērojot kājām iešanas laiku Vecāķos un Rīgā, skolā nokļuvu pēc 75 minūtēm, bet tad mugura palika sausa. 

 Pēc kara Mīlgrāvja kanāla tiltu apsargāja NKVD zaldātiņi, bruņoti ar garajām 1891. gada šautenēm. Pa tiltu bija kopīga brauktuve gan vilcienam, gan mašīnām. Reiz no Rīgas puses brauc smagā mašīna. Tā gandrīz pārbraukusi pāri tiltam, kad zaldātiņš ierauga mašīnas aizmugurē nākošo vilcienu. Tas pārbīlī vicina savu šauteni un apstādina auto un vilciens uzbrauc mašīnai virsū.  Nebūtu traucējis braukt, nebūtu nekādas avārijas.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/