Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

19. turpinājums

Pēckara gados malku kurināšanai ieguvām dažādos veidos. Vispirms iegādājāmies vāciešu pārgrieztās dzelzceļa „špalas”, par kurām vajadzēja maksāt tikai par atvešanu. Vasarā ejot peldēties, ievērojām, ka pie krasta, ūdenī pieskalots kāda veca kuģa vai liellaivas dibens. Nospriedām, ka no tā iznāks laba malka. Devāmies mājās, paņēmām zāģi un sazāģējām brangas un dēļus īsākos gabalos. Kuģis ūdenī bija gulējis ļoti ilgi un pēc mūsu domām, tas būvēts ļoti sen, jo brangām izmantots ozols, kas no ilgas atrašanās ūdenī kļuvis par melno ozolu. Normālos apstākļos tas būtu izmantojams mēbeļu apdarei. Sazāģētās brusas sakrāvām plostiņā un to vilkām kādu kilometru, līdz mūsu pludmalei. Tajā laikā vēl dažiem zvejniekiem piederēja zirgi, protams, katrai saimniecībai tikai viens. Aizņēmāmies zirgu ar ratiem un aizvedām mājās vairākas kravas. Ozola malku kurinājām vairākus gadus.  

Reiz paps malkai nopirka nojaukto māju baļķus un dēļus. Rūpkombināta dārzniecībai bija zirgs, ko atstājusi kāda armijas daļa. Zirgs bija ļoti niķīgs, tādēļ jau laikam tas tika atdots dārzniekiem. Piekraujam pilnu kravu un no Sarkandaugavas bez raizēm aizbraucam līdz Mīlgrāvja pontona tiltam. Velkot un sitot viņu pārdabūjām arī pāri tiltam, bet tad jānogriežas uz smilšaina ceļa, lai izbrauktu uz Vecāķu prospekta.  Mūsu zirdziņš izdomā, ka smilšainais ceļš viņam par grūtu un vairs nesper ne soli. Sitam, raustam, velkam, mudinām, bet viņš ne soli. Bezizejas stāvoklis. Mūsu mokas ieraudzīja kāds karavīru pulciņš. Vieni saķērās pie ratiem un stūma tos, citi vilka aiz iemauktiem. Rati gandrīz uzstumti zirgam virsū, bet šis ne soli. Pamazām zirgu izvilka līdz asfaltam un tālāk viņš gāja ar savu kravu bez apstājas līdz galam.

Atceros kādu ļoti aukstu ziemas sestdienas vakaru. Paps bija dabūjis lielu čuguna katlu, ko ar ragaviņām vajadzēja dabūt mājās. Ar tramvaju aizbraucām līdz Mīlgrāvja krastam. (Tagad tramvaja gala punkts atcelts atpakaļ, pie Ezera ielas.) Pa  visai stāvo krastu nolaižam ragavas lejā uz ledus un šķērsojām Mīlgrāvja kanālu. Šis 6 kilometru garais gājiens nav aizmirstams. Debesīs karājas liela, spoža mēness ripa, sniegs zem kājām kauc, dvašas mākoņi nosēžas uz mēteļu apkaklēm. Bez mums nav manāms neviens cilvēks. Ejam pa tukšajām Mīlgrāvja ielām, Rīnūžu mežu un Vecāķu šoseju un zinām, ka mūs gaida. Un mamma ar māsu gaida mūs ar gardajām zirņu pītēm jeb pikām un izkurināto silto istabu.

Otrā rītā jāiet slēpot. Ņemu papa sagādātās „Splitkenes” un uz kāpu prom. Dažām nobrauciena vietām bija savi nosaukumi: „Trepītes, Dubultene, Bedre.” Daža nogāze, kur bija iespējams slēpot bija ļoti stāva ar strauju pāreju uz līdzeno posmu. Pārejas vietā spēks rāva spēcīgi atpakaļ un bieži vajadzēja braucienu beigt sēžot uz dibena. Blakus Trepītēm ir šaura sprauga starp priedēm, pa kuru veiksmīgi braucot varēja uzbraukt uz šosejas. Reiz mēnesnīcā, laikam lai stiprinātu savu drosmi, braucu pa šo spraugu, sev noteicis, ka trīs reizes jānolaižas bez krišanas. Mēness gaismā reljefs šķiet citādāks, tādēļ vajadzēja nopūlēties diezgan ilgi, kamēr pāris reizes nobraucu godam. Tagad skaistās nobrauciena vietas aizbūvētas, tik dažas palikušas. Žēl! Toreizējās sīkās priedītes, kas neaizsedza skatu uz jūru, pārtapušas par lieliem kokiem. Viss plūst un mainās.

Mans ikgadējais uzdevums svētku eglītes sagādāšana. Kā zināms, Vecāķu apkārtnē eglītes neaug. Tuvākās eglītes atrodamas Garciemā. Tad arī pirms Ziemassvētkiem devos meklēt skaistu kociņu. Tajos gados arī ziemas bija ļoti dažādas, gan ar dziļu sniegu, gan ar stipru kailsalu. Atkarībā no laika apstākļiem pēc eglītes devos, vai nu braucot pa pludmali ar riteni, vai pa kāpām  slēpojot līdz Garciemam. Nogriezu eglīti, ar auklu savilku tās zarus un ar auklu nostiprināju to mugurā un devos mājup. Arī eglītes izdaiļošana, piepalīdzot Irēnai, bija mans uzdevums. Svētkos katram bija sarūpētas mazas dāvaniņas un katrs skaitīja mūžsenos pantiņus, dāvaniņu saņemšanai, piemēram :

Ko mēs bērni darīsim

Ziemassvētku vakarā

Pīrāgam, nabagam

Abi gali sadeguši.

Vai, „Augstam mandarīnam Čangam..”, vai, „Jods, kas tagad tās par galvām...” Neatceros, ka šajās dienās būtu nākuši kādi viesi. Tie bija tikai ģimenes svētki.

 Toties ziemas brīvdienās varēja izslēpoties pēc sirds patikas. Parasti bariņš puiku vai arī es viens pats veicām riņķa maršrutu. Sākām mūsu kāpā, tad pa jūrmalas kalniņiem līdz kāpai ar interesanto „raganu” priedi, kuras stumbrs sākās gandrīz 2 metrus virs zemes. Tad pārbraucot pāri sliedēm, nonācām plašā kāpu zonā, kur varējām izvēlēties visdažādākos nobrauciena virzienus. Aizslēpojām līdz Kalngales stacijai un atkal pāri sliedēm uz citu kāpu, kur bija labas vietas tramplīnu jeb lecamo izveidošanai.  Citreiz slēpojām uz Ziemeļblāzmas stacijas pusi. Tur bija kāpa, no kuras varēja redzēt gan jūru, gan Ķīšezeru. Tagad priedes nedod šādu iespēju.. Puiku kompānija tolaik bija visai prāva. Visinteresantākais ir tas, ka sasnieguši 18 gadus gandrīz visi šos ziemas priekus atmeta. Vairs bērnu spēlītes nepiestāv! Laikam gan tādēļ, ka vēl joprojām šīs spēlītes neesmu pametis, ne vienmēr jūtos pieaudzis. Vecajiem es esmu par jaunu, bet jaunajiem par vecu.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/