Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
17. turpinājums
Pirmajā mācību gadā, arī no sagatavošanas grupām, kur tikām ieskaitīti, visiem vajadzēja iestāties arodbiedrībā. Katrā klasē izvirzīja arodbiedrības līderus. Arī mani gribēja iesēdināt kādā krēslā, bet es muļķīgi (lai neteiktu stulbi) smaidīdams atsacījos, piesaucot visādus aizbildinājumus. Par mūsu bosu ievēlēja Arvīdu. Ar arodbiedrības starpniecību mēs šad, tad saņēmām pabalstus: galošas, kreklus, arī pusdienu talonus: „Второе горячее” Šo vārdu nozīmi gan nesapratu. Pusdienās vajadzēja iet uz Studentu ēdnīcas pagrabiņu Raiņa bulvāra un Ļeņina ielas stūrī. Tagad šo ēku pievākusi Hansa banka. Talonus mums izsniedza Lilija Niedre. Brīnījāmies par viņas fenomenālo atmiņu. Katru puiku, kurš nāca pēc taloniem viņa sauca vārdā. Vēlāk ar viņu sastapos kopējos slēpotāju treniņos sporta biedrībā „Dinamo”. 
Kamēr man nebija nopirkts ritenis, tad pavadot nedēļas vidu Rīgā, radās visai daudz brīva laika, un daļu no tā aizpildīja klaiņošana pa Vecrīgas drupām. Kopā ar Ilmāru un Sergeju rausāmies augšā uz Pēterbaznīcas mūriem, ložņājām pa tagadējā Līvu laukuma ēku drupām. Ilmārs bija specializējies sagrautajās ēkās uzlauzt elektrības skaitītājus. Mēs abi vaktējām un viņš plēsa ārā magnetus. Ko viņš ar tiem darīja, to nezinu. Man arī viens tāds magnets tika.
Par laimi, man nopirka riteni un vairs nebija iespējas pēc stundām klaiņot pa pilsētu. Kontakti ar Ilmāru un Sergeju, maniem pamatskolas klases biedriem izbeidzās, jo tehnikumā viņi mācījās citās specialitātēs. Vēlāk Ilmārs un Sergejs, kā arī mans sola biedrs Latiševs iesaistījās pagrīdes grupā. Nezinu, cik tas bija ideoloģijas vai piedzīvojumu aicinājums. Man gan liekas, ka šī darbošanās viņiem solīja riskantus piedzīvojumus. Bet tas nebeidzās labi.
* * *
Visos gada laikos, izņemot ziemu, braucu tieši uz skolu. Ziemā ar riteni braucu līdz Sarkandaugavai, kur to atstāju Rūpkombināta dārzniecībā, tūlīt aiz pārbrauktuves. (Tagad tajā vietā atrodas sociālā nodaļa.) Riteni atstājis pie viesmīlīgajiem dārzniekiem gāju uz tramvaja pieturu. Bieži braucu ar papu reizē.
Ziemā riteņbraukšana ir visai interesanta. No šosejas sniegu neviens netīrīja. Jābrauc pa šauro iebraukto mašīnu sliedi. Sniega sega bija visai bieza, nevis kā parasti tagad. Sliede bija kā dziļa vaga. Pietika iebraukt kādā bedrītes slīpumā, kad es ar visu riteni biju augšpēdus. Stutējos augšā, bet pēc dažiem metriem atkal gar zemi. Ar cimdu noslauku puņķus un cīnos tālāk. Ja no muguras tuvojās auto, tad nesteidzu tūlīt kāpt no riteņa sniegā, bet vēl cīnījos ar ceļa grumbām, kamēr mašīna piebrauca cieši klāt.
Ar riteni braucot ir bijuši visādi gadījumi. Reiz braucot mājās gar Ipalu pūta tik spēcīgs pretvējš, ka mani spēki bija par vājiem. Nekādi nevarēju tikt uz priekšu. Papam somā bija virvīte un viņš mani paņēma šlepē un tā tikai varēju tikt tālāk. Man nepatika braukt līstot lietum. Tas nekas, ja salija mugura. Visnepatīkamākais bija ceļgalu samirkšana, kad bikses lipa pie kājām, bet deguna galā nemitīgi krājās lietus lāses.
Reiz braucot mājās no skolas pēkšņi sāka līt. Paguvu pieslieties pie kādas Mežaparka priedes, bet tas neko nelīdzēja, izmirku līdz ādai. Kad lietus pierima, sēdos uz slapjā riteņa un braucu tālāk. Nobraucis 100 metrus ieraudzīju pilnīgi sausu šoseju. Nolāpīts! Būtu braucis zem lietus to mazo gabaliņu, es būtu daudz sausāks.
Atceros skaistu ziemas braucienu. Naktī bija spēcīgi snidzis. Agri no rīta abi ar papu izbraucām pa svaigo mašīnu sliedi. Ceļa saīsināšanai, aiz Emmas ielas uzbraucām uz attekas ledus. Riteņi sniegā pazūd līdz asīm, bet sniegs ļoti pūkains, irdens. Nejutām gandrīz nekādu pretestību. Minām pedāļus ar lielu sajūsmu. Likās, ka braucam ar laivu jeb ūdens velosipēdu. Vairs nekad man nav gadījies braukt vai iet pa tik dziļu un pūkainu sniegu.
Jaukā laikā, braucot reizē ar papu, vērojām apkārtni un priecājāmies par katru izmaiņu, kas parādīja, ka dzīve atjaunojas. Darbs pie Mīlgrāvja tilta saspridzināto dzelžu novākšanas un tā fermu montēšana, Naftas bāzes žoga atjaunošana. Divstāvu ēkas būve iepretī Naftas bāzei. Tramvaju satiksmes atklāšana. Priecājāmies, ka tramvaji kursē arvien regulārāk. „Cīņā” lasījām Aleksandra Čaka izjustos pantus par atjaunoto tramvaju, par pirmo ūdens pilienu krānā.
Par divstāvu mājas celšanu iepretim Aldarim stāstīja šādu anekdoti vai varbūt tā arī bija patiesība. Māju projektējošais arhitekts aizmirsis ieprojektēt kāpnes uz otro stāvu. Celtnieki tik būvē. Kāda viņiem daļa. Varbūt paredzēts uz otro stāvu nokļūt ar helikopteri vai pa pieslienamām kāpnēm. Pēc daudz gadiem tādas bez kāpņu būves redzēju Svanētijā. Ienaidniekam bija grūti piekļūt otrā stāvā esošajiem iemītniekiem, jo redeļu trepes viņi uzvilka augšā.
Mani izbrīnīja speciālie „litera” veikali, kur ikkatram, pat uzrādot savu pārtikas kartīti, neko nepārdeva. Ja pircējs uzrādīja savu „litera” kartīti, tad viņš varēja nopirkt preces, ko nepārdeva citos veikalos. Tur bija arī augstvērtīga limonāde, nevis ar saharīnu saldinātā, kādu mums veikalos pārdeva. Arī īsto Ķīnas vai Ceilonas tēju tur varēja dabūt.
Lai izlaistu tramvaju vagonus uz līnijām tramvajnieki bija krietni pastrādājuši, atjaunojot vācu laikā sapostītos vagonus. Vagoni pārkrāsoti, ielikti glīti sēdekļi. Atmiņā ieķēries fakts, ka uz augšējā stieņa uzmaukti jauni ādas rokturīši, kur stāvētājiem pieturēties. Kā var par visu to nepriecāties. Puikām bija ļoti interesanta braukšana stāvot vagonu abos galos esošajās vaļējās platformās. Tramvajs brauc strauji un vējš plivina matus. Tolaik uz Sarkandaugavu tramvajs brauca pa Padomju (Basteja) bulvāri, Valdemāra ielu, Komunāru (Kalpaka) bulvāri un Sverdlova (Pulkveža Brieža) ielu, līdz Pētersalas ielai un tālāk kā pašlaik. Reiz pēc skolas steidzos uz tramvaja pieturu, bet tas jau brauc projām. Pieskrienu pie tā, un pagriezienā, kad tramvaja ātrums samazinās, skaisti uzlecu uz vagona platformas, bet ieraugu, ka milicis mani pamanījis. Ātri izeju cauri vagonam uz priekšējo platformu. Varbūt mani nemeklēs. Bet šis arī ielecis vagonā un dodas man pakaļ. Pieturā mani izsēdina un vēl liek samaksāt sodu.
Ikdienu ar riteni braucot uz skolu biju gluži labi uztrenējies. Uz skolu braucot 10 km posmu (Vecāķi- Sarkandaugava) veicu ātrāk kā otrās sporta klases prasības. Tā kā rītos uz Rīgu brauca daudz riteņbraucēju, tad tā bija goda lieta, apsteigt priekšā esošo braucēju. Viens otrs puisis bija spēcīgs braucējs. Tad norisinājās īsta sacensība.
Riteņbraucējiem lielākās grūtības radīja riepu trūkums. Riepu caurumiem apakšā ieklāja riepas platuma ielāpus. Dažs pat apsaitēja ar gumijas saitēm bojāto riepu. Tad ritenis ripoja uz augšu palekdamies.
Visspilgtākais gadījums, kas saistīts ar riteni kādā pavasara pievakarē. Tā kā vēl joprojām satiksmes ar Vecāķiem nebija, tad Irēna un citi Vecāķu bērni uz skolu Mīlgrāvī gāja kājām. Šajā man zīmīgajā dienā bērniem skolā bija sarīkojums. Es Irēnu un viņas klasesbiedreni Ināru uzsēdinu uz velosipēda un aizvedu līdz skolai un vakarā braukšu pakaļ. Vakarā lepni braucu pa tumšo un kluso šoseju rokas uz krūtīm salicis. Pie Mīlgrāvja pirmajām mājām pretī streipuļo aurodami, droši vien pēc viņu domām, dziedādami, 4 zaldāti aveņkrāsas pagonās. Satveru stūri, lai drošāk pabrauktu tiem garām, bet viens no viņiem satver bagāžnieku. Es izraujos un pabraucu mazu gabaliņu, bet sākuma ātrums vēl mazs un nu visi četri ķer mani, norauj no riteņa, iegāž grāvī un sāk sist un spert. Es kliedzu: Palīgā! Palīgā! Bet nevienā mājā nepavērās durvis vai logs. Viens ar roku cenšas aizspiest man muti, bet viņa pirksts paslīd un iekļūst man mutē. Es vēl tagad izjūtu to baudu, kad es no visa spēka kodu pirkstā, ka šis no sāpēm sāka kliegt un lamāties. Es paliku asiņains guļam, bet viņi ar manu riteni aizstreipuļoja uz Vecāķu pusi. Tikties ar tiem zeļļiem vēlreiz, man bija bail. Vairs nedomāju par Irēnu, gan jau ar draudzenēm atnāks mājās, bet elsodams, vairāk aiz apvainojuma kā sāpēm, skrēju koku aizsegā, lai viņi nepamanītu, uz mājām. Mani ieraugot visi lielā izbīlī. Seja asiņaina, ritenis nolaupīts, māsa arī nav. Māsai pakaļ aizbrauca paps ar savu riteni. Bet uz skolu turpmāk braucu ar mammas riteni. Par riteņa nolaupīšanu paziņojām milicijai. Milicis nāca uz mūsu māju interesēties par šo lietu. Viņš sadraudzējās ar papu un diezgan bieži apciemoja un tad mājas grāmatā ierakstīja: „Pasu režīma pārkāpumi nav konstatēti. ” Viņš arī teica, ka no karaspēka daļām ārkārtīgi grūti dabūt kādu informāciju. Komandieri savus zagļus aizstāv.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru