Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

16. turpinājums

Atkāpjoties vācieši ar milzīgu arklu pārgrieza visus dzelzceļa gulšņus no Vecāķiem līdz Ziemeļblāzmai. Saspridzinātā tilta dēļ, uz Rīgu varēja tikt tikai ar riteni vai kājām pārejot Mīlgrāvja kanālam pa pagaidu tiltu, kas balstījās uz dažiem pontoniem. Toties no Vecāķiem līdz Garciemam vai varbūt pat līdz Carnikavai atkāpšanās vajadzībām vācieši uz gulšņiem bija uzklājuši blanku segumu. Šis dzelzceļa posms kalpoja kā galvenā satiksmes maģistrāle. Tur vienmēr varēja redzēt gan kājām gājējus, gan riteņbraucējus, gan ratiņu stūmējus. Šo ceļu mamma izmantoja iedama dzērvenēs uz Eimura purvu. Tagad tur iekopta zeme. Ogot līdzi netiku gājis, tik vien kā pretī, lai palīdzētu atnest grozus.

Vācieši izpostīja ne tikai dzelzceļu. Viņi uzspridzināja Ķeguma un Rīgas spēkstacijas, visus tiltus, ostas celtnes. Pat Daugavmalas krasts starp dzelzceļa tiltu un ostu tika uzrauts gaisā. Sākoties garajiem rudens vakariem vajadzēja gulēt iet „reizē ar vistām”. Izlīdzējāmies ar svecēm vai „ploškām”, bet pie šādas gaismiņas nekādu smalkāku darbu nevarēja padarīt. Arī šos gaismekļus nevarēja nemaz tik viegli iegādāties. Pēc kāda laika „melnajā tirgū” parādījās tā saucamās karbīda lampas. Saskrūvējamā tērauda cilindrā iemeta dažus, pēc acetilēna smirdošus karbīda gabaliņus. Saskrūvētajā cilindrā ietecinot ūdeni, tas reaģēja ar karbīdu un intensīvi izdalīja acetilēna gāzi, kas cauri dīzītei izplūda ārā. Ar sērkociņu pielaižot uguni istaba pielija ar ļoti spilgtu gaismu. Vienīgi gaisma radīja ļoti kontrastainas ēnas. Šāds gaismeklis bija visai bīstams. Dzirdējām par gadījumiem, kad lampa uzsprāgusi.

Kad ostā atjaunoja sagrauto nelielo spēkstaciju, tad arī iedzīvotājiem piegādāja nedaudz elektrības. Iesākumā pa dažām stundām diennaktī. Ierobežotais elektrības patēriņš bija jāievēro, kamēr tika atjaunots Ķegums. Katram mēnesim bija noteikta sava patēriņa norma, vasarā ļoti maza, ziemā nedaudz vairāk. Atmiņā iespiedies skaitlis 13. Šādu kilovatu daudzumu drīkstējām patērēt mēnesī, neatceros, tikai kurā. Ja normu pārtērēja, tad vainīgos brīdināja. Ka par pārtēriņu kādiem būtu elektrība atslēgta, netiku dzirdējis.

Paps pamazām sāka iekārtoties darbā. Viņam piedāvāja darbu dzīvokļu pārvaldē, bet viņš gribēja strādāt savā specialitātē un sāka vadīt drēbnieku darbnīcu Staļina rajona Rūpkombinātā Antonijas ielā 7, pirmajā stāvā ar skatu uz Andreja Pumpura ielu.

1944. gadā sākām pastāvīgi dzīvot Vecāķos. Krāsotāju ielas dzīvoklī dzīvoja apakšīrnieki. Atsevišķas reizes es tur pārnakšņoju. Atceros, ka reiz pusdienās gatavoju omleti no olu pulvera. Pulveri atšķaidu ar ūdeni, pannā ieleju eļļu, prīmusam pielaižu uguni un gaidu, kad omlete būs gatava. Bet tavu brīnumu! Cepiens vairāk noderētu apavu zolēm nekā ēšanai, tik ciets tas bija.

1944. gada beigās, laikam novembrī vai decembrī sākās mācības, ne vairs Rīgas Valsts tehnikumā, bet gan Rīgas Industriālā politehnikumā. No vecā nosaukuma palika vien Rīgas vārds. Tika uzskatīts, ka zem okupācijas varas neesam ieguvuši pilnvērtīgas zināšanas, tā laikam arī tas bija, un tādēļ mūs ieskatīja sagatavošanas klasē.

Tā kā satiksme ar Vecāķiem nebija, tad uz Rīgu ar papu devāmies uz visu nedēļu. Pārgulējām papa darbnīcā mazā istabiņā, kas kalpoja kā materiālu noliktava. Istabiņā starp audumu baķiem atradās dzelzs gulta, kurā gulēju es, bet paps gāja gulēt darbnīcas telpā uz lielā galda. Vakarā, kad krāsns izkurējās, paps kurtuvē ielika katliņu, kurā sagatavoti putraimi un uz tiem uzlikts gaļas gabaliņš. No rīta ceļoties, putra bija izsutusi un vēl silta. 

 Uz Vecāķiem devāmies sestdienu pēcpusdienās un pirmdienas rītos nācām atpakaļ. Svētdienas vakarā, liekoties siltajā istabā gulēt, ar satraukumu gaidīju rītu. Peķka jau dzied pirmo gaiļa dziesmu. Gaidu nākošo. Drīz vajadzēs celties. Vēl drusku pagulšņāju, tad sadūšojos un ceļos, paēdu un eju laukā tumsā. Lai nenokavētu skolu, jāiziet tūlīt pēc pieciem. Līdz skolai nedaudz vairāk kā 3 stundu gājums. Dažreiz soļojām abi ar papu, citreiz viens pats.  Uz šosejas jālaipo pa sniegā iebrauktajām mašīnu sliedēm. Man nopirka jaunus tankus, bet to zoles drausmīgi slīdēja. Turējos papam pie rokas, bet arī tad nevarēju lāgā paiet. Tikko ceļmalā gadījās kāda grants kaudze, kuras stāvā mala nebija apsnigusi, berzēju zoles grantī. Kādu gabaliņu atkal varēja labāk paiet. Mūsu maršruts bija šāds: Pa šoseju līdz Emmas ielai, tad slīpi pāri tai, gar upes atteku (kur tagad ir Kuģu būvētava, tur bija upes atzars) un pāri pagaidu pontona tiltam. Tālāk pa daudz, maz notīrītām ietvēm iešana bija vieglāka. Gājām pa Tvaika ielu, Duntes ielu, garām kāpostu skābētavām un pa Valdemāra ielu (tad tā vēl nesaucās par Gorkija ielu) un tehnikums ir klāt. Kad tramvajs sāka braukt līdz Jaunmīlgrāvim, tad gājām uz krastmalu Mīlgrāvī (apmēram, kur tagad ir pirts) un pa ledu vai ar laiviņu cēlāmies pāri. Tramvaja gala punkts bija krastmalā.  

Lai nedaudz saīsinātu ceļu, tad reizēm gāju caur Oša (Osvalda Ermansona) pagalmu un tad pa Zvejnieku ielu (tagad Zvejas ielu). Kad upe bija aizsalusi, tad ceļu saīsinot kādu gabaliņu gāju pa upes ledu. Reiz gadījās šaušalīgs piedzīvojums. Osim bija nikns suns, kurš savu dzīvi pavadīja piesiets pie ķēdes. Ejot garām, viņš rēja aizrīdamies un ķēdi raustīdams. Eju nu garām, suns nikni rej. Pēkšņi ar bailēm ieraugu, sunim kakla siksna pārtrūkst. Nu man būs vakars! Bet tikko suns sajuta brīvību tā viņš momentā pārlēca pāri sētai. Par svešiem gājējiem viņam virs nebija nekāda interese.

Vēlāk sāka braukt autobuss līdz Vecmīlgrāvim. Gala punkts atradās Dombrovska ielas un Baltāsbaznīcas ielu krustojumā. Uz autobusu gājām cauri Vecbaznīcas (Rīnužu) mežam. Autobuss brauca reizi stundā vai pat retāk. Vienmēr tas bija pārpildīts. Reiz paps varēja braukt stāvot uz kāpnēm, pie neaizvērtām durvīm. Iesākot braukt, līkumā paps izkrita un novēlās uz bruģa. Par laimi nekādus ievainojumus nedabūja.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/