Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

14. turpinājums

* * *

Lai labāk dzīvotu, pirmajos pēckara gados sākām turēt cūku. Barojām to ar ēdienu atliekām, saknēm un pat reņģēm, ko viņa labprāt ēda. Rudenī paps pats to nokāva un nu mūsu galdā parādījās gaļa. Cik garšīgs bija cepetis un asins desas! Daļu no tās iesālījām. Kad pēc ilgāka laika ņēmām gaļu ārā no baļļas un likām to uz pannas, likās, ka cepam reņģes. Nedrīkstēja cūku barot ar reņģēm. Ar lielām grūtībām tomēr visu notiesājām.

Pēc kara iegādājāmies gotiņu Rozīti. Tā gāja ciema kopējā ganāmpulkā, kuru komandēja sakumpusi sieviņa Lēnīte. No rīta katrs savu govi izdzina uz ielas un viņa tās savāca un devās pāri dambim uz Vecdaugavas pļavām.Vakarā tās pašas atrada savas mājas. Vīri Lēnīti labsirdīgi sauca par „Govju ģenerāli”. Ziemai barību pirkām. Paps uzņēma sakarus ar kādu Džūkstes vīru, kurš pārdeva sienu. Ar smago ZIS-5 aizbraucām uz turieni un piekrāvām mašīnu ar lielu kaudzi. Sekoja steidzīga siena uzkraušana uz kūts un tai piebūvētā šķūņa augšas. Ar šo kravu arī pietika ziemai, kaut gan vēl no Aldara pirkām arī drabiņas. Sen jau aizmirsušies gardie pirmpiena plāceņi. Rozīte mums bija vairākus gadus. Viņai bija niķis dzenot ārā uz ielas, apgrauzt papa 1939. gadā stādītājiem ozoliņiem zarus, tā kā no visiem palicis tikai viens ozols. Reiz Rozīte saslima, izsaucām veterināru. Viņš kaut ko iešpricēja un noteica, ka vajadzētu būt labi. Bet naktī viņa nobeidzās. Nācās gotiņu atdot zooloģiskā dārza zvēriem. Bija mums arī neliels vistu bariņš ar gaili. Gailis Peķka bija liels kungs. Kurš viņam  nepatika, tam bruka virsū.

Atceros kādu vēla rudens rītu. Naktī uznāca sals un lija lietus. No rīta izeju pagalmā, jūtos kā slidotavā. Lietus visu zemi un koku zarus pārklājis ar ledus kārtiņu, un neticu savām acīm! Pie Cukuriņa ābeles stumbra liela olu čupiņa, gandrīz 20 olas. Vistas nav bijušas ārā, žogs visapkārt. Kā olas nokļuva šeit, to nesaprotu vēl šodien.

        Visus šos gadus, gan Ulmaņa laikos, gan krievu un vācu laikos Vecāķus iecienīja vasarnieki. Jau agrā pavasarī, vienlaikus ar atlidojušajiem gājputniem pa Vecāķu ielām svētdienās un darbdienu pievakarēs cilvēki iegriezās katrā mājā, jautādami, vai nav brīva istabiņa. Tā tas ilga gandrīz līdz Jāņiem, kad visi bija izdevuši visas savas liekās istabas un tukšos šķūnīšus. Tie laiki, laikam nekad neatgriezīsies. Tagad, katrs sevi „cienošs” saimnieks savu grunti nožogo ar augstu un blīvu sētu, lai gaismas stariņš pat nespīdētu cauri.

Arī mūsmājās katru vasaru dzīvoja vasarnieki. Ar dažiem izveidojās draudzīgas attiecības daudzu gadu garumā.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/