Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

13. turpinājums

Vēl viena vācu laiku atmiņu lauska:

Mammas māsa Emma dzīvoja Čiekurkalnā 2. garajā līnijā, daudzstāvu mājā. Kamēr viņas vīrs dara savus netīros darbus, viņa sadomāja ar kaimiņu bērniem un arī ar mani doties sēnēs. Mēs bijām vesels bars. Bara galvgalī atradās puika ar iesauku Ļeguška, vietējais bosiks vai huligāniņš. Gājām līdz Ķīšezera astei, tur ar laiviņu pārcēlāmies pāri un devāmies mežā. Tur milzīgos daudzumos auga tikai aitenes. Griežam visas pēc kārtas un pildām grozos. Vienalga, tārpainas vai tīras. Tā kā beciņas ir sīkstas, tad ar rokām piepresējām, lai vairāk var iekraut grozā. Ļeguška pat tās sastampāja ar kājām. Kad visi grozi pilni, braucām uz Centrāltirgu tās nodot. Pieņēmējas sēnes tikai ar pūlēm izvilka no groziem, tā tās bija sapresētas. Viņas neinteresējās par vācu armijai nodoto sēņu kvalitāti. Par sēnēm dabūjām tā saucamās „šeines” jeb kuponus, par kuriem varēja dabūt šņabi, konfektes vai ko citu. Es par savu „šeini” saņēmu kādus 3 vai 4 kilogramus konfekšu. Savu nopelnīto bonbongu tūti atstāju Rīgas dzīvoklī uz plauktiņa, lai tur paliek līdz skolas laika sākumam. Bet tās ņēma pavisam neparedzētu galu.

Tajā laikā Remberts gatavojās iestāties kādā Rīgas skolā, laikam arodskolā. Tā kā vēl dzīvojām Vecāķos, tad mūsu dzīvokļa atslēgas iedevām Rembertam un viņš kādu nedēļu vai vairāk dzīvoja Rīgā. Man gan liekas, ka pa Rīgu viņš tikai klaiņoja, jo vai nu tik sarežģīti būtu bijis iestāties arodskolā. Kad pēc pāris nedēļām ierados dzīvoklī, tad no lielajā turzā atstātajām konfektēm atradu tikai mazu saujiņu. Rembertam tur dzīvojot nav bijis ko ēst, un tad viņš barojies ar manām konfektēm. Tā beidzās šie sēņošanas prieki.

1943. gadā papu atbrīvoja no Salaspils. Katru nedēļu viņam vajadzēja iet uz policiju reģistrēties.

* * *

1944. gada vasarā gāju ganos pie Lindberģiem. Viņu mājas atradās aiz Vecāķu stacijas lielās kāpas. No stacijas 15 minūšu gājiens. Mans darba lauks bija ļoti plašs. No jūrmalas kāpām līdz Jaunciema šosejai. Ganīju pa kāpām, mežu, purvu un tikai rudenī pa nopļauto pļavu. Ganību barība bija trūcīga, bet lopiņi, laikam paēduši bija. Kāpu mieži, virši, vārpatas, purva grīslis galvenā gotiņu un aitu barība. Šad tad pa pusdienu laiku aizskrēju mājās, panašķoties ar mūsu dārza ogām. Pusstundu uz vienu galu, pusstundu atpakaļ un nepilnu stundiņu varēju pabūt mājās. Kaut arī tik īsu laiciņu, tomēr bija ļoti patīkami.

Frontes līnija tuvojās ļoti strauji. Bieži uzlidoja krievu lidmašīnas. Vācu zenitartilēristi šāva uz tām. Meža smiltājos varēju salasīt šāviņu šķembas. Tās bija viegli atrodamas. Meklē nenopēdotajā smiltājā koniskas bedrītes, līdzīgas skudru lauviņu bedrītēm, un tur jau šķemba būs. Uzlidojumi notika vēlās vakara stundās vai naktī, tādēļ ganīšanas laikā nevajadzēja baidīties no krītošām šķembām. Ar katru dienu palielinājās no kara darbības bēgošo ļaužu pulks. Daļa no viņiem apmetās saimnieku šķūnī. Pagalms pilns ar ratiem, zirgiem, govīm. Daļa no viņiem bēga baidīdamies boļševiku šausmu darbus, par ko nepārtraukti rakstīja „Tēvijā”. Citus no mājām izdzina vācu žandarmi. Reiz no saimnieces dabūju krietnu vēju. Aizdzinu lopiņus līdz Jaunciema šosejas malai, lai paskatītos kā vācu karaspēks atkāpjas. Man un saimniecei par laimi, viņi manus lopiņus neiekāroja. Bet tad jau arī ganu laiks beidzās. Lopus vairs nelaida ārā. Varbūt to darīja drošības dēļ, jo rudens bija silts. Ar nopelnītajiem produktiem atgriezos mājās.

Pagājuši jau vairāk kā 60 gadi , bet savus saimniekus un viņu meitu neesmu ne reizes redzējis. Diezgan bieži esmu gājis viņu mājai garām, gan sēņojot, gan skrienot orientēšanās sacensībās, bet pagalmā nekad nav redzēts neviens cilvēks.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/