Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

12. turpinājums

1943. gada vasarā vācu vara atļāva krievu gūstekņiem strādāt pie zemniekiem lauku darbus. Arī mūsmājās strādāja viens gūsteknis. Viņš stāstīja, ka Krievijā lauksaimniecība ir ārkārtīgi nolaista, ka kolhozos neko nevarot nopelnīt, bieži jābadojas. Negribēju tam ticēt, jo vēl pavisam nesen Jelgavā varēja lauksaimniecības sasniegumus aplūkot izstādē. Par lauksaimniecības sasniegumiem rakstīja arī Atpūta un Jaunākās ziņas.

 „Tēvijā ” izlasīju, ka iecienītais rakstnieks Hamsuns, kura darbu 15 sējumi bija novietoti mūsu skapja plauktā un no kuriem lielu daļu biju izlasījis, aizbraucis ciemoties pie Ādolfa Hitlera. Nekādi nevarēju šai ziņai noticēt. Cerēju, ka tā ir tikai „preses pīle”, lai parādītu, ka okupēto tautu slavenākie dēli ir Hitlera pusē. 

Spilgtā atmiņā iespiedusies aina no braukšanas dzērvenēs uz Olaines purvu. No mājām ar zirgu Vaski izbraucām vēlā pēcpusdienā. Ratos sakrāva traukus, ēdamo, segas. Brauciens ilga daudz stundas. Pie purva piebraucām lielā krēslā. Viss mežs pilns ar pajūgiem, cilvēkiem, zirgiem, jo ar rītdienu atļauta dzērveņu lasīšana. Liesmoja ugunskuri, saimnieki satikās ar sen neredzētiem paziņām. Zem eglītēm iekārtoja guļas vietas. Nakts klusumā zirgi bubina, virs galvas mirdz zvaigznītes un pavisam nemanot piezogas miedziņš. Atausa neaizmirstams rīts. Austošās saules staros apmirdzētās egļu galotnes, Dzelteni sārtās rudens lapas un pie vaiga biezā, mīkstā sūna. Nedaudz ieēduši, visi ar groziem devās purvā. Žēl, ka mani nelaida pie ogu lasīšanas, jo nekad vēl nebiju redzējis purvā dzērvenes. Man uzdeva visu dienu būt pie zirga, to barot un lasīt sēnes. Pēcpusdienā atgriezās ogotāji ar pilniem groziem un braucām mājās.

Oktobrī, īsi pirms skolas sākšanās, saimnieks ar Vaski veda mani un nopelnīto algu: kartupeļus, zirņus, kādu gaļas gabalu un svaigi ceptas rupjmaizes klaipus, uz Rīgu. Vezumu ar visu nopelnīto sakrāva jau vakarā. No uztraukuma un ceptās maizes smaržas nevarēju aizmigt, pat vēderu sabojāju. Bez tam, laikam uz atvadām, uzmācās blaktis. Nakts vidū atskan skaļa dziedāšana. Jaunieši atgriežas mājās no zaļumballes Baldonē un skanīgi dzied:

„Nodzisa vakara blāzma

Nāk nakts, nāk nakts.

           Sniedziet jūs meitenei rozes,

Rozes, ko matos tai spraust!”

Kā tu vari aizmigt! Bet trijos naktī jāizbrauc! Beidzot arī sēžu ratos un zirdziņa pakavi klaudzina pa asfalta lentu. Es iegrozos ērtāk un turpinu mājās pārtraukto gulēšanu. Pirmā rīta blāzma parādās pie Katlakalna priedēm un tās pret sārtajām debesīm šķiet milzīgas. Bet līdz Krāsotāju ielai vēl pāris stundu brauciens.

***   

Ar mammu sadomājām Ziemassvētkos aizbraukt uz Līčgaliem ciemos. Irēnīti atstājām pie Minnas tantes un ar līdzpaņemtajām dāvanām sēžamies 10. tramvajā un braucam cik tālu tas ved. No gala punkta devāmies tālāk ar pašu kājiņām. Visapkārt bagātīgi piesnidzis ar sniegu, sals arī diezgan pamatīgs. Sniegs zem kājām čīkst aizvien skaļāk. Pēc četru stundu gājiena sārtiem vaigiem un deguniem, pārkāpjam Līčgalu māju slieksni. No tās reizes visspilgtākais iespaids vizināšanās ar kamanām. Stasu Jānis iejūdz Vaski kamanās, piekarina zvārgulīšus, mūs apsedz ar kažokiem, bet pats nosēžas blakus. Viens pātagas plaukšķis un Vaskis straujā riksī dodas pa meža ceļu birdinādams sniegu aiz apkakles.

Līčgalos ganīju divas vasaras. Vēl dažas atmiņas druskas:

Tā, ka biju piereģistrēts pagastvaldē kā izpalīgs, tad saimniekam tika dotas tiesības nopirkt man vienu pastalu pāri. Ar pastalām es lepojos, jo man nekad tādas nebija bijušas.

1943. gada vasara bija ļoti lietaina. Un mazā Ķekaviņa, kur vardei līdz krūtīm, izgāja no krastiem. Līmenis cēlās par vairākiem metriem. Ūdens noslīcināja visas lejas pļavas un tīrumiņus.

Vēl pāris reižu esmu bijis tur. Kādā no pirmajiem pēckara Jāņiem, kad stipri lija lietus un mēs jauniņie, nodziestot Jāņu ugunskuram, knakstījāmies kūtsaugšas smaržīgajā sienā līdz rītausmai.

Līčgalu saimnieks kolhozā negribēja stāties, tādēļ kaut kādā veidā saimniecību piesaistīja pie Mežsaimniecības. Ar pagasta valdi viņš nemitīgi strīdējās. Pēc kara Jānis apprecējās ar Eņņu māju saimnieka meitu, kuru paps pieņēma darbā savā drēbnieku darbnīcā, kur viņa dažus gadus nostrādāja. Bet kontakti kļuva aizvien vājāki. Vēstules un apsveikuma kartītes vispār neviens nerakstīja. Ne mēs ne baldonieši.

Tā kā papu 1943. gadā atbrīvoja no ieslodzījuma, tad nākamā gada vasarā vairs neatjaunoju gana gaitas Līčgalos, bet nolīgu par ganu Lindbergu mājās, aiz Vecāķu stacijas. Tagad šīs mājas atrodas Rudzu ielā. Bet par to vēlāk.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/