Ņemu sevi, uzlieku uz riteņa un aizvizinu līdz

jūrai.

Saule ceļas ar smaidu, nav mākoņu,

kas liktu tai raudāt.

Pateicībā pieņemu 

Dieva doto dienu.

Atceļā riteņojot, satieku jautru mirkli - 

puisi ar melnu un baltu suni:

- Čigān, mierā!

Un baltais paklausīgi pierimst ...

/Elita Ratinika/ 

10.05.2011.

6:21