Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

11. turpinājums

       Ziemas bija sniegiem bagātas. Ormaņi kamanās vizināja pasažierus. Zirgi rikšoja, zvaniņi skanēja. Arī skolas puikām bija savi prieciņi. Vajadzēja nemanot uzlekt uz kamanu slieču galiem un pavizināties, līdz ormanis pamana un uzlaiž ar pātagu, bet tu jau esi nolecis no ragavām. 1943. gada novembra saltā dienā visas klases, varbūt izņemot mazās klases, ar tramvaju devās uz Doma baznīcu, lai atvadītos no Aspazijas, „Mazā sirmā kumeliņā, jāj pa ceļu pasaciņa”, autores. Šo dzejolīti mēs bijām mācījušies, bet par dzejnieci vairāk neko nezinājām, jo viņas lugas apguva daudz lielākie bērni. Aukstās Doma baznīcas vidū uz postamenta zārkā pēdējā dusā gulēja Aspazija. Pa pārpildītajā baznīcā izbrīvēto eju, ausaines padusē iespieduši, lēnā gaitā apejam apkārt postamentam, uzmetam biklu skatu gulošajai, un dodamies uz tramvaju. 

Austrumu frontē Fričiem kļuva aizvien grūtāk. Tādēļ mums, skolas bērniem, vajadzēja dot savu artavu Lielvācijas kaujas spēju pacelšanai. Divas dienas bijām atbrīvoti no mācībām. Ieguvām tiesības šīs divas dienas braukt tramvajos bez maksas. Tas viss tādēļ, lai braukādami pa pilsētu un apmeklējot dzīvokļus, savāktu krāsainā metāla izstrādājumus. Ar tramvaju braukt bija bauda. Laikam jau arī kaut ko savācām. Vismaz vienu vecu prīmusu es stiepu. To atceros labi. Bet tuvojoties sakāvei vācieši daudz tramvaju vagonus iekrāvuši kuģos un veduši uz dzimteni. Varbūt noderēs. Lai palielinātu atlikušo vagonu ietilpību, tad no tiem izņēma visus solus. Feniņus par braukšanu vajadzēja vienkārši iemest skārda kastītē, jo konduktori arī trūka.

Tā, ka dzīvojām kara laikā, tad arī skolā sarunājāmies visbiežāk par karu. Neatceros nevienu, kurš nepriecātos par friču sakāvēm. Es reiz pat uztaisīju paša ilustrētu avīzi, divu rūtiņu lokšņu apjomā. Savus sacerējumus veltīju skolas un kara tēmai. Nemanot to palaidu zālē, kādā kopīgā pasākumā un vēroju kā uztver manus sacerējumus. Daži skolotāji arī to aplūkoja, un kā man likās, ar diezgan atsaucīgiem sejas vaibstiem. Pēc tam es gan nobijos, jo par šādiem sacerējumiem varēja smagi norauties. Par laimi mans darbs pazuda uz neredzēšanos.

Pārrunājām dzirdēto par spridzināšanu Doma laukumā. Cik atceros, viedokļi bija dažādi. Tad jau nebija zināms, kas šo sprādzienu organizējis. Bet sapratām, ka tas vērsts pret vāciešiem.

Dažreiz zēni uz skolu atnesa patronas. Bet tālāk par to kalibru apspriešanu un to piemērotību dažādiem ieročiem neizdevās aiziet, jo skolas ēkās nevarēja sameklēt klusus nostūrus. 

Vācu jaunā kārtība reti kādu iepriecināja. Pirmais, kas mūs šausmināja, bija mežonīgā apiešanās ar krievu gūstekņiem. Sargi pa ielām dzina izbadējušos cilvēkus kaut kādos darbos. No bada daudzi nemaz nevarēja paiet. Tos pieturēja nedaudz stiprākie. Atceros, ka Andra māte Adelīna gribēja viņiem iedot maizes kukulīti, bet bija bailes tuvoties. Pamanījusi, ka apsargi skatās uz otru pusi, viņa iemeta maizi gūstekņu barā. Lai tiktu pie maizītes, tie sakrita kaudzē, pūloties satvert kādu gabaliņu. Sargi draudoši kliedza, bet mēs ātri manījāmies prom.

Ar žēliem skatieniem pavadījām pa ielu renstelēm ejošos ebrejus, gan cilvēkus spēka gados, gan nevarīgus sirmgalvjus, gan mazus bērnus. Visiem piespraustas lielas dzeltenas 6 staru zvaigznes. Bet ilgi viņi nedabūja tā brīvi staigāt. Pāris mēnešu laikā Daugavpils ielas rajonā ar dzeloņstieplēm iežogoja vairākus kvartālus priekš žīdu geto. Netiku dzirdējis, kur palika iepriekšējie iedzīvotāji.

Pēc stundām šad tad paklaiņojām pa Rīgas centru. Vērojām staigājošos cilvēkus. Vācu kareivjus un kara flotes jūrniekus, draudīgos militāros žandarmus ar kaklā karājošos pusmēneša veida bleķiem un jautrās meitenes, tā sauktās „blicmēdeles”, ar mini bruncīšiem un spīdošajām zeķturu metāla sprādzēm. Mūs visvairāk interesēja Armijas Ekonomiskais veikals, kurš bija modernākais pilsētā, ko pavisam nesen, laikam 1939. gadā, atvēra. Mūsu sapnis bija iekļūt šajā veikalā, bet tas nekad neizdevās, jo pie ieejas durvīm bija uzraksts „Nur fur Volksdeutsche!” Latviska tulkojuma šeit nebija. Daži zēni gan lielījās, ka esot ielavījušies veikalā un stāstīja brīnumus par tur redzētām mantām. Bet man likās, ka viņi tikai lielījās par iekļūšanu veikalā, jo pie durvīm vienmēr dežūrēja sargi.

Atmiņā palicis, ka 1941. gada pāris mēnešos padomju rubļus un červoncus apmainīja pret „Ostmarkām”, kaut gan tagad šur tur informē, ka maksāšanas līdzeklis bijis „Reihsmarka”. Pret vienu červoncu jeb 10 rubļiem varēja dabūt vienu marku. Šo banknošu oficiālais nosaukums bija: Reichskreditkassenscheine.

* * *  

Interesanti bija Vecāķos. Krieviem atkāpjoties Mangaļsalā varēja savākt dažāda veida munīciju. Ieročus gan neredzēju. Šad tad mežmalā sakūrām ugunskuru un tajā sabērām patronas. Paši aizlienam aiz pauguriņa un lūram. Pēc kāda brīža atskan plaukšķi un pelni vien noput. Ar šo lietu ierosinātāju Rembertu  klaiņojām pa Mangaļsalas mežu, izložņājām dažādus bunkurus-dzotus. Reiz gar mežmalu ratos brauc kāds zvejnieks un man, puišelim prasa, vai es esot kādu krievu dabūjis. Viņš esot dabūjis divus! Turpat netālu atradās kāda steigā apglabāta karavīra kapa vieta. Kur tieši, to tagad vairs neatceros. Remberts uzgāja mantu noliktavu un atstiepa mājās šņorzābakus-tankus un melnos jūrnieku frenčus. Mani pārņēma skaudība, kādēļ es neesmu uzgājis tādas mantas.

* * *

Pavasarī, tūlīt pēc skolas beigšanas ar mammu braucām uz Baldoni. Autobusu satiksme jau nebija. Ar kuģīti aizbraucām līdz Ķekavai un tālāk kājām līdz Skaistkalnes atzarojumam. Kādi 12 līdz 14 kilometrus nostaigājām, kamēr nonācām „Līčgalos.” Mani pārsteidza augšup lejup lidojošie cīruļi ar savu vīterošanu. Pilsētā tādus putniņus nebiju neredzējis.    

 Sākās manas darba gaitas. Mana pirmā darba diena izvērtās ļoti jautra. Izlaižot govis no kūts, tās pacēla astes gaisā un no priekiem par iegūto brīvību metās bizot. Saimniece paķērusi ūdens spaini uzgāž man šalti, bet Jānis saimniecei veselu spaini. Un tad sākās! Cits citu ķēra un laistīja ūdeni. Visi smējās, spiedza un klaigāja. Pēc tādām izdarībām govīm jādod daudz piena. Tā praktiski iepazinos ar rumulēšanos.

Neatceros cik govis man bija pakļautas. Varbūt kādas četras vai piecas un bariņš aitu. Vajadzēja celties agri, bet svētdienas rītos saimniece mani pažēloja, ļāva ilgāk pagulēt. Ganības nebija plašas, jo Stasu zeme aizņēma ap 18 hektāriem. Vienu robežu veidoja līkumotā Ķekavas upīte. Ganībām atvēlēti upītes krasti. Upīte sekla. Tikai dažās vietās dziļums līdz vēderam. Rudenī ganīju pa nopļautajiem laukiem.

Saimniecību vadīja Natālija, dūšīga, kupla sieva un viņas vīrs, maza auguma ar karā sašautu kreiso roku. Saimniecībā vēl strādāja saimnieka jaunākais brālis Jānis. Dzīvojām nesen uzceltajā mājā. Saimniece dzīvoja atsevišķā istabiņā, saimnieks gulēja lielajā istabā, bet es ar Jāni – trešajā istabiņā. Jumta stāvs nebija izbūvēts, bet tur čupās atradās veci žurnāli, tai skaitā Atpūta, Zeltene un vēl citi. Brīvajos brīžos ņēmu tos lasīšanai. Vienīgā nelaime, ka māju bija apsēdušas blaktis. Gan svilinājām ar skala uguni, gan plaucējām ar verdošā ūdenī mērcētu lupatu, gan baidījām ar tomātu stublāju smaku. Bet nekādas dižās sekmes mūsu darbošanās neuzrādīja.

Saimniecības lielāko daļu aizņēma kalns, kur audzēja labību un āboliņu. Tas atradās šosejas dienvidu pusē. Gar ceļa otru malu stiepās kultivēto zālāju strēmele. Reiz tur ganīdams pazaudēju kabatas nazīti, ar ko es griezu no melnalkšņa mazas kārbiņas. Staigāju pa lauku, bet nevarēju atrast. Tad ar mietiņiem lauku sadalīju metru platās slejās un secīgi pārlūkoju sleju pēc slejas. Pēc dažām dienām nazīti arī atradu.

Starp šo lauku un dzīvojamo māju atradās purvains zemes gabals. Tajā auga milzīgs bērzs, kas izskatījās pēc skaitļa 4. Šo gabalu ierobežoja izraktie grāvji. Gar  bērzu veda taisnākā taciņa uz šosejas krustojumu pie Mežvidu mājām, kurās par ganu bija Kārlis. Neatceros saimnieka dēls vai radinieks. Kārlis vāca dažādu putnu olas kolekcijai un man viņš stāstīja kādā veidā var piekļūt putnu ligzdām.

Grāvī, netālu no lielā bērza, saimnieks ar dēlīšiem bija iežogojis sēravotiņu. Karstajās vasaras dienās tas brīnišķīgi veldzēja slāpes. Vajadzēja tikai aizturēt uz brīdi elpu un tad veco olu smaka netraucēja.

Bez lielās mājas, kur dzīvojām, bija arī vecā divistabu māja dīķa otrajā pusē. Tās priekšnamiņā atradās bērzu sulas muca. Karstajās vasaras dienās sula brīnišķīgi veldzēja. Vajadzēja tikai pastumt sānis peldošo kliju slāni un pasmelt ar krūzīti. Rudeņos, kad lauku darbi samazinājās, tad Stasis sāka raudzēt brāgu un tecināt „dzimtenīti”. Tad vakaros pie viņa ieradās kaimiņu saimnieki

Laukumiņš, ko ierobežoja šis ceļš, upe un šoseja bija mani džungļi. Vieta ļoti avotaina, noaugusi ar alkšņiem un kārkliem. Ceļmala gan bija sausāka. Tur auga jaunās priedītes. Biju lasījis, ka Krievijā izgudrojuši paņēmienu kā izaudzēt bezzaru priedes, no kurām var iegūt lieliskus dēļus. Arī es stājos pie šī mēģinājuma. Mazai, smuidrai priedītei norāvu visus sānu zarus, līdz pat stumbram, atstājot tikai galotni un pašus augšējos sānu zarus. Tā jāturpina katru gadu. Tajos divos, man pieejamos gados, priedīte auga gandrīz pa metram. 1944. gada kaujās tā nozuda. Interesanti jau būtu redzēt, kas turpmākajos gados notiktu ar priedi, ja tai turpinātu aplauzt zarus. Man liekas, ka nonīktu, jo ar skujām priede taču uzņem saules enerģiju, bet bez zariem maz ir skuju.

Aiz kūts atradās ganību gabals, kas pieveda pie upītes un iežogots labības lauks. Aiz lauka pletās līču pļava, kur es ar saviem lopiņiem tiku pēc siena nopļaušanas. Saimniekam galvenais maizes pelnītājs bija zirgs Vaskis. Liela auguma, brūnu spalvu ar baltu zīmi pierē. Nezin kādēļ, viņš necieta bērnus. Šad tad man lika atvest Vaski no ganībām. Tikko gribēju sēsties viņam mugurā, tā viņš pieglauž ausis un šņāc. Man nekas cits neatlika kā no mājām paņemt līdz labi daudz maizes garozas vai kartupeļus. Kamēr viņš tos ēd, es varēju darīt visu ko vien gribēju. Bet nedod Dievs, ja viņš manu cienastu paspēja noēst, pirms es vēl nebiju ticis tam mugurā. 

26. augustā Natālijas vārda diena. Mamma atbrauc apsveikt Natāliju ar skaistu kristāla augļu šķīvi. Viņa iet pa taciņu, gar lielo bērzu un pa laipu pāri grāvim. Laipa pēkšņi salūzt un mamma ar visu šķīvi grāvī iekšā. Bet dāvanas vietā mammai ir miljons stikla lausku. To mammas izmisumu! Mūsmāju kalna dienvidaustrumu pusē atrodas Vanagu kalni. Tie bija vairāki kokiem, krūmiem un avenājiem apauguši pauguri. Pusdienas laika svelmē nācu lasīt avenes. Ar lasīšanu man ne visai veicās. Arī šajā mammas nelaimes dienā aizgāju ogās. Šoreiz gadījās uziet tik bagātīgus avenājus, ka ļoti īsā laikā pielasīju savu līdzpaņemto trauku. Neviens neticēja, ka es viens to salasījis. 

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/