Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

8. turpinājums

Protams, bez makšķerēšanas neiztikām. Tomēr neatceros, ka būtu ko ievērības cienīgu izmakšķerējis. Kādreiz pa upes krasta dūņām ķērām līņus ar rokām vai ķeselīti. Par upi saucām to Vecdaugavas daļu, kas atradās šosejas dambja jūras pusē. Atnesu līni mājās, mamma to iztīra un uzliek uz pannas, bet tas vēl lokās...Dažas reizes upi iecienīja arī zvejnieki. Viņi pārvilka pāri upei vadu un ejot pa abiem krastiem uz priekšu sadzina zivis āmī. Visu upes garumu izzvejoja divos gājienos. Izvelkot āmi krastā izpurināja no tīkla ļoti daudz zivju. Vislielāko mūsu ievērību ieguva metrīgie zuši, kuri pa zāli līda projām.

    

1938. gadā paps Vecāķos pretī Juronkuļa mājai nopirka zemes gabalu, ar nodomu iekopt dārziņu un uzbūvēt mājiņu. No Rīgas dārziņa paps atveda visas tur augošās ābeles, ķiršus un ogulāju krūmus. No tiem laikiem vēl tagad aug antonovka, baltais dzidrais, serinks, cukuriņš un sīpoliņš. Bija arī ļoti garšīgais saldais ķirsis, bet tas aukstajās ziemās vienmēr apsala, kamēr nosala pavisam. Pirmajā ziemā zaķi nāca apgrauzt ābelītes. Labi, ka paps laicīgi pamanīja. Tie vēl nebija paspējuši stumbrus daudz apskādēt. Paps stumbrus ar kaut ko apsēja un zaķiem barošanās vietas vajadzēja meklēt citur. Paps sastādīja arī daudz aveņu stādus, bez sarkanajām arī dzeltenās. Viņš iegādājās divus vīnogu dēstus, kurus iedēstīja pie mājas sienas, bet vēlāk pārstādīja pie toreizējās pirtiņas sienas. Viena nosala ap septiņdesmitajiem gadiem, bet otra katru rudeni deva daudz zilās ogas, bet 2005./ 06. gada ziemā tā stipri apsala un vasarā izdzina tikai lapas, bez atvasēm, bet nākamajā pavasarī izdzina glītu atvasi, bet tā laikam bija vīnogas agonija, jo 2008. gada pavasarī, pēc gandrīz 70 gadu augšanas metru garā atvase nokalta.

Kara laikā izzuda zaķi, bet līdz sešdesmitajiem gadiem mūsu pagalma kokos mājoja vāverītes. Ikdienu varēja novērot kā viņas  rotaļājās, skraidīdamas pa priežu stumbriem. Šad tad dārzā ieklīda eži. No Vecdaugavas atlēkāja vardes, kuras palīdzēja apkarot kaitēkļus. Tuvējos mežiņos varēja sastapt gan pa glodenei, odzei vai zalktim. Mangaļsalas mežā sēņojot gandrīz vienmēr varēja sastapt pa alnim. Reiz pat manā tuvumā parādījās aļņu māte ar mazuli. Tad gan bija bailīga sajūta.

 21. gadsimtā mūsu apkaimē var reizēm sastapt pa kādai vardītei un ezītim. Aļņus laikam apēda Mangaļsalas zaldāti. Toties dārzs pilns ar gliemežiem, kas trīsdesmitajos gados bija retums. Tomēr vēl šad, tad parādās pa zalktim. Vienu pat ieraudzīju mūsu šķūnī. Mani pamanījis, ātri pazuda sapuvušās grīdas spraugā.

Pirmās ogas deva no Rīgas atvestais jāņogu krūms. Ļoti gribēju ar ogām pacienāt Rembertu, bet nezināju vai drīkst to darīt. Varbūt mamma grib no tām vārīt zafti. Lai vecāki pa Juronkuļa istabas logu neredzētu, ka mēs plūcam ogas, man ienāca prātā spoža ideja. Ja mēs ātri skrienam un nonākot pie jāņogu krūma strauji sakrustojam kājas, lai nokristu, tad viņi nepamanīs, kur esam palikuši. Domāts – darīts! Skrienam un krītam un plūcam gardās ogas. Spēlīte mums tā iepatīkas, ka to atkārtojam vai desmit reižu. 

Līdz Jāņiem papam vajadzēja izpildīt ļoti daudz pasūtījumus, tādēļ atstāt Rīgu un priecāties Vecāķos varējām tikai pēc svētkiem. Darba dēļ neaizbraucām uz Jelgavu apmeklēt PSRS Lauksaimniecības izstādi. Tad vēl nezinājām, ka tur lauksaimniecība sagrauta, un, ka izstāde ir tikai propaganda. 1939. gada septembrī sākās karš, kad vācieši iebruka Polijā. Mums vēl nekas tāds nedraudēja. Krāsotāju ielas pagalmā es ar saimnieka dēlu Josifu lielāmies. Viņš saka, ka Vācijā esot vislabākās šosejas pasaulē, tādēļ karaspēks var ātri ierasties jebkurā vietā. Es atkal saku, ka krieviem ir 100 tonnīgi tanki. Tā mēs aizstāvējām sev tuvākās puses.

* * *

Kad man bija kādi 9 gadi, tad sāku patstāvīgi iet tālākus gabalus. Reiz paps saka, ka brauksim uz Vecāķiem un lai es jau ejot, viņam ar mammu vēl jāpabeidz darbs, bet viņi mani panāks. Es arī lepns par parādīto uzticību dodos uz Zemitānu staciju un tur gaidu, gaidu, bet vecāki nenāk. Beidzot atskrien tēvs, nikns, aizelsies. Kurš lika man nākt uz šejieni? Kad vajadzēja iet uz tramvaja pieturu. Viņš paķer mani un skrienam uz tramvaja pieturu Jāņa Asara ielā. Mamma jau aizbraukusi uz autoostu. Tā atradās apmēram tur, kur tagad ir Stokmana centrs. Tikai stāvēšanas joslas bija perpendikulāri tagadējai ielai. Laiks palicis pavisam maz, kuru katru brīdi jāatiet mūsu autobusam. Paps pieiet pie tramvaja vadītāja un lūdz, vai nevarot kādu minūti ātrāk piebraukt pieturā.. Viņš atbild, ka grafiks ir stingrs, bet viņš mēģināšot tāda svarīga iemesla dēļ pabraukt ātrāk. Autobusu nenokavējām, citādi nākamais autobuss būtu jāgaida diezgan ilgi.

Vēl senāka atmiņa: Zemitānos uz perona gaidām vilcienu. Paps aiziet pēc biļetēm. Stacijas ēka nebija tur, kur to redzam tagad. Tā atradās sliežu otrā pusē, VEF virzienā, bet peroni turpat, kur tagad. Vilciens piebrauc, bet paps vēl nav atgriezies ar biļetēm. Mēs uztraucamies, bet paps nenāk. Vilciens arī stāv. Bez biļetēm baidāmies kāpt vilcienā. Beidzot ar smaidīgu seju parādās paps, rokās nesdams lielu, lēzenu kasti ar zemenēm. Šīs zemenes kaut kas, kaut kam sūtījis, bet nav izņēmis, termiņš notecējis un stacijas dežurants piedāvājis nopirkt zem tirgus cenas. Kamēr paps pērk ogas un priekšnieks raksta kvītis, vilciens stāv un gaida. Bet man gardi prieki, kaut gan mamma lielāko daļu ievārīja zaptē.

Vēl cits mirklis: Svētdienās, laikam vagonu trūkuma dēļ, braucām sarkanajos preču vagonos. Tolaik gan teica: lopu vagonos. Vagonā izvietoti dēļu soli, vagona durvis vaļā. Vai var būt lielāks prieks kā braukt pie vaļējām durvīm? Brāļi Laivinieki pat dziedāja atbilstošu dziesmu, par sarkano lopu vagoniņu. Bet vilcieni brauca ātri. Ja no Rīgas izbraucām 9:35, tad Vecāķos bijām jau 10.10.  

Bērniem visvērtīgākais ieguvums no brauciena ar vilcienu nenoliedzami bija vilciena biļetes. Mazi kartona gabaliņi. Atkarībā no tā, vai biļete bija otrai vai trešai klasei, vai tā bija retūrbiļete, puikām tās ieguva dažādas vērtības. Visvērtīgākās bija otrās klases biļetes. Pirmās klases vagoni gar Vecāķiem nekursēja. Kartona biļetes bija dažādās krāsās. Puikas pat gāja uz staciju mangot izlietotās biļetes. Biļetes izmantojām spēlei. Spēlēt gribētāji biļetes, katrs vienādā kopvērtībā, saliek kaudzītē un izlozējot kārtas numuru, ar pentaku centās apmest biļetes otrādi. Kura tika apgriezta, tā kļuva par spēlētāja īpašumu. Par pentaku izmantoja no svina izlietu ripiņu, vai arī plakanu apaļu akmentiņu. Katrs centās ar spēcīgu metienu ar pentaka kanti trāpīt biļetēm. Pirmajam bija visizdevīgāk, jo apgāzt kaudzītē saliktos kartoniņus bija daudz vieglāk kā apgāzt no kaudzītes izšķaidītās biļetes. Tagad vairs tādas iespējas nav. Kur gan der plānās papīra lapiņas?

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti. /Livars/

/Turpinājums sekos/