Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

7. turpinājums

 Kādos Ziemassvētkos, laikam 1936. gadā Juronkulis paņēma mani līdz uz sava dēla skolas Ziemassvētku sarīkojumu. Man liekas, ka tā bija pirmā reize, kad skatīju kādu skolu no iekšpuses. Bērni ar vates bārdām spēlēja teātri un laiku pa laikam pāri skatuves aizmugures sienām pārbira vates sniega pārslas. Tā laikam bija mana pirmā saskare ar teātra spēlēšanu.  

Lūcitantei bija govs - tole. Lai viņai sagādātu ziemai barību, mani aicināja palīgā savākt sienu. Sienu vāca Vecdaugavas līču pļavās vai Daugavas salās. Juronkulis ar motorlaivu mūs aizveda līdz pļavai un tad mēs līdz vakaram grābām sienu kaudzēs un lādējām laivā. Pļavās nebija nekāda pavēņa, nebija kur paglābties no saules, tādēļ es reiz diezgan spēcīgi apdedzināju plecus. Es jau nebiju vienīgais talcinieks. Reiz siena grābšanā, bez pašmāju ļaudīm piedalījās arī Vietnieku Astrīda, kuras mājiņa ir tieši pretī autobusa pieturai Mangaļu prospektā.

 Visaizraujošākais gan bija pats brauciens ar motorlaivu. Man likās kā pasakā, kad laiva slīd pa Vecdaugavas gludo ūdens virsmu starp lēpju lapām un ūdensrožu ziediem. Bet iebraucot lielajā Daugavā, ja pūta rietenis vai ziemelis, tad kļuva mazliet neomulīgi, jo laiva sāka jūtami šūpoties. Lai arī bija pļavā karsti, tomēr šis darbs man patika.

Nelielu laiku pie Juronkuļa dzīvoja vasarnieks Juris Rīts. Pirmajā dienā viņš starp divām priedēm novilka tērauda trosīti, nospriegoja to un rādīja mums kā pa to var staigāt. Viņš teica, ka uzturot formu. Man liekas, ka viņam bija kāda saistība ar cirku.

Šajās mājās pirmo un vienīgo reizi turēju rokās VEF MINOX fotoaparātiņu, kas piederēja kādam turīgākam vasarniekam, kura vārdu esmu aizmirsis. Visi brīnījāmies par mazo kastīti. 

Netālu dzīvoja Bernāts, labs dziedātājs un arī skrējējs. Reiz ilgu laiku skrējis tramvajam pa priekšu un tas braucis pakaļ, skaļi zvanīdams.

Bernātam bija draugu kompānija, visi labi dziedātāji. Uzzinājuši kādam vārda vai dzimšanas dienu, gāja pie jubilāra logiem dziedāt. Dziedāja tiešām skaisti. Gaviļnieks dziedoņus pacienāja un kopīgi nodziedājuši dažas dziesmas tie devās tālāk. Dažreiz, kad jubilārs nebija atsaucīgs, puiši pastrādāja visādus numurus. Kaut vai mazmājiņu uzcēla uz šķūnīša jumta. 

Bet ne jau tikai Bernāta kompānija sveica jubilārus. Kad kādam no mājiniekiem bija jubileja, tad pārējie paslepus novija no meža un dārza stīgojošiem augiem garu „landi”, kā toreiz saucām šādus vijumus, un to piestiprināja pie jubilāra durvju ailēm. Tad sekoja dziesmots sveiciens un jautri apsveikumi. Pēc kara šī paraša pamazām izzuda.

Arī mēs, mazie, taisījām visādus stiķus. Vasarās pie Juronkuļa uz kūtiņas augšas dzīvoja kāds zilītis (Tā sauca alkoholiķus zilā denaturāta dzērājus.) Kad viņš bija skaidrā, tad piepalīdzēja zvejas darbos. Pie kūts lūkas pieslieto trepju apakšā izrakām bedri, pārklājām to ar zariņiem un smiltīm, uzliekam vēl auklas cilpu, noslēpjamies zirņu dobē un gaidām, kas nu būs. Nāk Bobis, laikam tāds viņa vārds, grib kāpt augšā, bet kāja iekrīt bedrē. Mēs vēl savelkam auklu un mūkam. Vēlāk saimnieks mūs sarāja par šādu nesmuku lietu. Citreiz Juronkulis stāstīja, ka reiz Bobis būdams iedzēris ar kuģīti braucis no Vecāķiem uz Mangaļsalu un pārkritis pāri bortam. No kuģīša izmet virvi, lai viņš ķeras klāt, bet viņam roka savilkta dūrē un viņš neķeras pie virves. Kad beidzot viņu uzvilka uz klāja, kapteinis prasa, kādēļ nav ķēries pie virves. Viņš atbild, kā  tad varējis ķerties pie virves, ja rokā divi lati un viņš atver plaukstu parādīdams naudu. 

Mēs cienījām visādas skriešanas spēlītes. Ievērojamu vietu ieņēma sunīšu spēles un paslēpes, kur vajadzēja ātri skriet, lai atsistos pirms meklētājs atradis. Visaizraujošākā spēle „Žuļiki un gardavaji”. Sadalījāmies divās grupās. Vieni muka, otri ķēra. Teritorija visa plašā apkārtne, trīs jūrmalas mežiņi, kas tagad apbūvēti, un blakus esošā kāpa. Noskrējāmies līdz tumsai. Rotaļu kompānijas centrā bija Remberts, kā gados vecākais. Otrs galvenais bija Ivars. Kompāniju sastādīja vēl vairāki kaimiņu puikas un arī meitenes. Vilma, Remberta māsa, Lauma un Biruta, Roberta Sēļa meitas un vēl citi bērni.

Reizēm puikas salasījās pie mājas ziemeļu puses sienas un rīkoja čurāšanas sacensības, kurš varēs augstāk. Nesaprotu, kādēļ saimniece mūs nedzina prom, jo mājas stūris nepatīkami oda. Vasarnieku vīri, kuriem gan bija vienalga, sprieda, ka nebūtu slikti piesliet bleķa loksni un tai pievienot elektrību.

 Siltajās, saulainajās dienās mēs bērni gājām uz dambi, kur bija divi steķīši kur piesiet motorlaivas. Parasti lielākie puikas aicināja līdz: „Iesim džumpot!” Atprasījos mammai un prom uz dambi. Plunčājāmies ūdenī, sauļojāmies uz laipām un risinājām savas problēmas. Lielie puikas rādīja savu prasmi lecot „ņurkas” un stāstot savus varoņdarbus, bet mēs mazie, mutes iepletuši klausījāmies un skatījāmies. Kad uzradās drosme, tad žonglējām pa plosta baļķiem, kas no mūsu kāju pieskārieniem grozījās uz visām pusēm. Tas nebija bīstami, jo baļķi atradās seklā ūdenī. Tos atvilkuši blakus esošā Mīlmaņa zāģētavas vajadzībām.

Reiz ar Oļģertu aizgājām peldēties uz upes galu, apmēram tur, kur ir kādreizējā dzelzceļa dambis. Man tad varēja būt kādi 12 gadi. Peldamies, dauzāmies un priecājāmies ūdenī, kad pēkšņi es jūtu, ka slikti nu būs. Vairs nevaru noturēt galvu virs ūdens, grimstu lejā. Pagūstu tik pasaukt „Palīgā!” Oļģerts mani izvilka malā, nebija jau tālu, kādi trīs četri metri. Krastā izvilkts ilgi rīstījos. Nevienam to nestāstījām. Paps ar mammu to neuzzināja nekad. No tā laika mana peldēt prasme, zemapziņā esošo baiļu dēļ, uzlabojās ļoti maz. Vēl joprojām izvairos no peldēšanas dziļumā. 

Sniegotajās ziemās gājām uz kāpu slēpot. Kādas nu katram tās slēpes bija. Dažs sameistaroja tās no mucu dēlīšiem un centās noslidināties pa nogāzi. Meitenes gan uz kalnu negāja, pat ar ragaviņām ne. Īpatnēji, ka zēni sasnieguši pilngadību vairs slēpot negāja, jo laikam domāja, ka tā ir bērnu nodarbošanās. Viņi pievērsās vīrišķīgākām lietām, tādēļ laikam mani vienaudži palikuši visai maz.

Lielie zēni un jaunie puiši iecienīja volejbolu. Iesākumā tīklu novilka starp divām priedēm Juronkuļa pagalmā, bet vēlāk iekārtoja laukumu blakus pašreizējai mūsu autobusa pieturai. Tagad tā vieta atrodas aiz žoga. Volejbola entuziasti bija zvejas vīrs Šteinboru Alfrēds un pastmeistars, pēc specialitātes elektriķis, Kalniņš. Abi vīri jau labu laiku kā tikuši pāri jauniešu gadiem. Pasts tad atradās Mazsalacas ielā aiz stacijas. Tikko Kalniņš atbrīvojās no darba, sēdās uz riteņa un brauca spēlēt, kaut gan nezināja, vai puiši būs sanākuši, bet Alfrēds dzīvoja gandrīz blakus voleja placim. Man kā jaunākajam visai reti radās iespēja tikt uz laukuma. Tikai tad, ja kāda vieta bija brīva. Uz laukuma ticis, cīnījos cik spēju. Dažreiz pat diezgan sekmīgi, bet biežāk gan ne pārāk.

Mūsu pusē bija vairāki pārtikas veikaliņi, šim nolūkam zvejnieki izbrīvēja savās mājas pa istabiņai un pa lielākai daļai tirgošanu uzticēja savām sievām. Bodītēs varēja dabūt ikdienišķos produktus. Ja dabūjām kādus santīmus, tad tos sažmieguši saujā gājām pēc saldējuma. Bet, ja vajadzēja vairāk iepirkties, tad gājām uz „mežu”. Tā ikdienā dēvēja Vecāķu centru. Vērojot vecās zvejnieku mājas varēja saprast, ka stacijas tuvumā celtniecība sākusies daudz vēlāk un, ka tad ielas veidoja un ēkas cēla priežu mežā. „Mežā” lielākā ēku daļa piederēja baltvāciešiem. Tur bija pasts, aptieka, skārnis, pāris pārtikas veikali.

 Kāpās, blakus glābšanas stacijai bija iežogota teritorija, kuru sauca par parku. No parka tur nebija ne smakas, bet tur reizēm notika zaļumballes. Dažreiz aizgāju puikām līdz, lai aiz žoga paskatītos, kas tur notiek. Tur arī pulcējās vācu puikas, baltās pusgarās zeķēs ar pušķīšiem pie tām. Bet cik ilgi tā grozīties, gan vienai, gan otrai kompānijai. Berzējās, berzējās, kamēr sākās vicošanās. Zvejnieku puikas parasti uzvarēja. Es kā mazākais biju līdzjutējos. 

Mēs ne tikai dauzījāmies, bet arī derīgu darbu darījām. Nopietns uzdevums bija čiekuru lasīšana plīts kurināšanai, jo sausie čiekuri deva ļoti lielu karstumu.

Mēs bērni vieni paši gājām sēnēs tepat piemāju mežiņā. Tagad viss mežs ir apbūvēts, bet vēl joprojām varu parādīt baraviku vietas pie Treilandes sētas un priedītēs pie mūsu ielas pagrieziena uz Rīgu. Turpat bija arī gailenīšu kalniņš, bet pavisam netālu no mājām pie līkas priedes lasījām podiņus. Liekas, ka mammas apmierināja mūsu guvums. Ar vecākiem sēnēs gājām uz lielo mežu, pāri sliedēm. Sliežu šķērsošanai vajadzēja izlīst pa apakšu semafora darbināšanas trosēm. Vecāki mūs brīdināja, lai trosēm nepieskaramies, jo tās var ieskanēties un tad dzelzceļnieki sadzirdēs un sodīs par nepareizu sliežu šķērsošanu. Manās acīs mežs bija milzīgi liels, kurš izpletās līdz lielajai kāpai, bet aiz tās esot pavisam dziļš mežs. Nekad, pat ar vecākiem, negājām pāri kāpai. Vajadzēja paiet gadiem, līdz mežs sarāvās un pazaudēja savu bezgalību.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti. /Livars/

/Turpinājums sekos/