Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

6. turpinājums

  

Trīsdesmito gadu otrajā pusē gadījās novērot kādu vīru teciņiem tipinot pa Krāsotāju ielas rensteli ar palielu maisu uz pleca. Paskrienot garām mūsu mājai viņš nogriezās uz Lienes ielu. Paps teica, ka viņš esot bijušais sportists, kas kādās sacensībās zaudējis un nozvērējies turpmāk visu mūžu pārvietoties skriešus.

Reiz darbnīcā ienāk paltrakā tērpies pinkains, bārdains vīriņš basām kājām. „Saimniek, gribi, es uzzīmēšu tavu puiku.” Viņš dažās minūtēs uz zaļā rakstāmgalda kartona uzzīmē manu sejas profilu. Paps viņam iedod kādas naudiņas un bildīte ilgi stāvēja piesprausta pie sienas. Tikai kara gados kaut kur noklīda. Zīmētājs esot bijis Irbītis. 

Citā reizē pie papa vēršas divi noskranduši, uzburbuši vīreļi. „Saimniek, iedod maizes šķēli, dikti gribas ēst!” Paps noprasa, vai kaut ko uzziest arī, bet šie atsaka, ka labāk sausu. Katram tiek iedota paprāva rupjmaizes rika. Abi tūlīt no kabatām izvelk sausā spirta tabletes, uzliek tās uz maizes šķēles un ar baudu iekožas tajā.

* * *

Mana vecmāmiņa, papa mamma, dzīvoja Pļavas ielā, divstāvu mājas augšējā stāvā, vienā istabā, kur bija arī plīts. Kopā ar viņu dzīvoja viņas māsa Matilde, kurai bija kāda slimība, jo vienmēr atradās gultā. Vecmāmiņa mani vienmēr cienāja ar krāsaino augļu cukuru. Tagad tādu neesmu redzējis. Viņa laikam bija šerpa sieva, jo kā jutu, tad mamma no viņas bijās. Vecmāmiņa nomira, kad man bija 9 gadi. Atceros viņas bēres Matīsa kapos un daudzos pavadītājus, kuri pa saules pielieto Matīsa ielu pavadīja vecmāmiņu pēdējā gaitā.

* * *

Vasarās vecāki centās dzīvot ārpus Rīgas. Kad biju pavisam maziņš, tad esam dzīvojuši Burkarda ciemā. Man liekas, ka šis ciems bija apmēram starp Motoru muzeju un Dambja purva ezeru. Tagad tas ir Mežciems. Bet par to laiku neatceros it neko.

Nezinu kādos apstākļos viņi iepazinās ar jaunsaimnieka Friča ģimeni, kuru 18 hektāru lielais īpašums „Līčgali” atradās pirms Baldones, pie Skaistkalnes ceļa atzarojuma. Varbūt Fricis kopā ar papu karoja strēlnieku pulkos? Viņam karā sašāva roku un to lāgā nevarēja palocīt. Tādēļ valsts piešķīra jaunsaimniecību. Īpašuma vienu robežu veidoja Ķekavas upītes cilpas. Māja atradās pakalnē, blakus tai izveidots dīķis. Tajā dzīvoja pat līdakas. Pa laipu pāri dīķim varēja nokļūt mazajā mājiņā, kur viņi dzīvoja, pirms lielā māja tika uzcelta.  

Reiz es esot gājis pa laipu pāri dīķim un iekritis tajā. Mamma ierauga, ka guļu dīķa dibenā, acis vaļā. Piesteidzies paps un izvilcis mani. Šis notikums savā laikā daudzreiz stāstīts, tā, ka es nezinu vai šo gadījumu atceros pats, vai tikai no mammas stāstījuma.

 Tajā reizē paps kā ciemkukuli aizvedis palielu lasi - mačku. Saimniece Natālija tūlīt ņēmusies lasi sagatavot. Iztīrījusi iekšas un sākusi griezt gabalos. Pienācis paps un prasījis, kur tad ikri. Natālija atbild, ka ikrus ar visām iekšām iemetusi atejā. Viņa nav zinājusi, ka ikri esot tā gardākā lieta.

* * *

Tajos laikos papam ar mammu patika braukt ar velosipēdiem. Tā viņi arī brauca uz Baldoni un vēlāk, kad man bija kādi 6 gadi, sāka braukt arī uz Vecāķiem. Uz papa riteņa rāmja bija uzsiets spilventiņš. Uz tā bija mana vieta. Vecākiem Vecāķi tā iepatikās, ka pie Juronkuļa un Lūcītantes vasarai noīrēja istabiņu. Interesanti, ka vecāķnieku izrunā bija jaušama kāda dialekta pieskaņa. To gan sapratu, kad biju paaudzies. Man liekas, ka izrunai bija pielipis kaut kas no lībiskā. Tagad Rīga šo īpatnību ir aprijusi.

Vecāķos visskaistākie bija rīti ar strazdu vīterošanu un priežu šalkšanu, kas nekur un nekad nav šalkušas tik jauki kā šeit. Tikai nevaru saprast, kādēļ tagad ne priedes tā šalc, ne putni tā trallina.  

 Pirmās, visgaišākās atmiņas par Vecāķiem palikušas no pludmales, kad mūsu mammas kāpās sauļojās, bet mēs plunčājāmies ūdenī, cēlām smilšu pilis, spēlējām sunīšus un vērojām kā zenitartilēristi cenšas trāpīt divplākšņa vilktajā balonā. Ik pēc šāviena debesīs palika balts dūmu kvadrātiņš. Neatceros, ka kādreiz būtu trāpīts, laikam balonā trāpīja, kad nebijām jūrmalā. Reiz peldēties aizgājām tikai ar papu. Vējš saputojis viļņu krēpes un paps iepeld jūrā. Aiz viļņiem es viņu vairs nevaru saskatīt un pārbīlī brēkdams skrienu uz māju pusi. Paps mani pie jūrmalas mežiņa panāk un nomierina. Lai tiktu līdz jūrai, vajadzēja pāriet diviem sakarsētu smilšu klajumiem, kur basās pēdas tika nežēlīgi karsētas un iziet cauri diviem jūrmalas mežiņiem, kur valdīja patīkama ēna un pēdas durstīja nokritušās priežu skujiņas, bet tas bija patīkamāk kā brišana pa irdenajām, baltajām, karstajām smiltīm. Aiz otrā mežiņa bija patīkama pļaviņa, kur reizēm, alkšņu paēnā pasēdējām. Pļaviņas ziedus apmeklēja bitītes un mums bērniem šad tad gadījās sastapties ar viņām, nejauši uzkāpjot tām virsū. Tad bija lielas sāpes. Bet lielie nekad nesamina bites! Aiz pļaviņas sākās kāpas un tūlīt arī jūra. Ja gribējām aiziet līdz „Baltajai mājai”, kur atradās kaut kāda dziednieciska padarīšana, saistīta ar jūru, tad vajadzēja pēc otrā mežiņa pagriezties pa labi un šķērsot vēl trešo mežiņu. Karā Baltā māja tika sagrauta un tagad tās vietā uzcelta glābšanas stacija.

Diemžēl tagad visi klajumi un mežiņi sabūvēti ar lielākām un mazākām ēkām, ļoti pompozām būvēm un arī vienkāršām ģimenes mājiņām. Iesākumā Latvijas PSR Tautsaimniecības padome piešķīra apbūves gabalus saviem darbiniekiem un viņu draugiem. Vislielākais celtniecības bums sākās pēc neatkarības atgūšanas, kad zemes gabali tika pārdoti ļaudīm, kurus tagad dēvē par biznesmeņiem, ļaudīm, kuri pārmaiņu laikos veikli tika pie lieliem naudas žūkšņiem. Visgrandiozākā celtne ir Kaftailovam piederošā, kas aizņem gandrīz visu zemes gabala platību. Kaftailovs bija ministrs Vosa vai Pugo laikā un tikko varas mainījās, tā tūlīt sāka celt šo būvi. Laikam jau tur ātri vajadzēja ieguldīt noplūdušo naudu. Liekas, ka vēl tagad tā nav pilnīgi pabeigta. Īpašumus iežogoja augstas, blīvas sētas. Man liekas, jo augstāks un blīvāks žogs, jo netīrāka sirdsapziņa. Bet varbūt tādas nemaz nav?   

Vējainā dienā mammas veda mūs uz upes pļaviņu sauļoties, kur lielo zāli noēdušas Lēnītes ganītās Vecāķu saimnieču govis Saulītē un priežu pavēnī bērniem ļoti patika. Tajos gados upes pļaviņa nebija aizaugusi ar alkšņiem un kārkliem kā pašlaik. Mangaļsala skaitījās militārā teritorija. Mums sauļojoties patruļas lika iet citur, bet parasti tā bija tikai tāda parunāšanās. Patruļas karavīri ar mūsu jaunajām mammām paflirtēja un pieteica, lai nenokļūstam virsnieku acīs. Arī sēņot gājām uz Mangaļsalu. Lielie reizēm teica: „Tagad esam klusi. Tepat atrodas postenis.” Cik nopietni tas bija, neņemos spriest. Dažreiz priecājamies, kad karavīri līzdami uz vēdera vai skrienot pietupienā spēlēja uzbrukuma operācijas un izmantoja mūsu mājas par aizsegu pret nezināmo pretinieku. Viņi ļoti nopietni izrāpo cauri pagalmam un mežmalas piekalnītē ieņem pozīcijas ik pa laikam izšaujot ar tukšajām patronām. Mums atkal liels prieks lasīt izsvaidītās patronu čaulītes.

Saimniekiem bija 2 bērni: Vilma pusgadu vecāka par mani un Remberts 3 gadus vecāks. Juronkulis un Lūcitante bija ļoti labsirdīgi, viesmīlīgi. Vēl līdz šai dienai sajūtu viņas cienātās vanilīna kafijas smaržu un cepto zivju garšu. Zivju gabaliņi salikti lielā šķīvī un mums piedāvā, lai paņemot to gabaliņu vai šo, un lai uzminot, kas tā esot par zivi. Tās bija dažādas, gan vimbas, gan sīgas, gan brekši, gan zandarti un vēl citas. Mani vecāki kā zivju neprofesionāli pazinēji reti kad noteica īsto zivju sugu, izņemot, ja paņēma vimbu. Lai vimbai sasmalcinātu asakas, tad tās ādu sagraizīja slejās. Citām zivīm nebija tik daudz asaku, tādēļ tās nesagraizīja. Bet Remberts man teica, lai ņemot zivju astes gabalus, jo tur nav lielās asakas.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti. /Livars/

/Turpinājums sekos/