Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

5. turpinājums

  

Mājas, kur dzīvojām, īpašnieks bija baltvācietis Pfafrāts. Viņam piederēja arī blakus ēkā esošā čugunlietuve. Pats ar ģimeni dzīvoja 1,5 stāvu mūra mājā. Tā vēl ir saglabājusies, bet mūsējo, koka ēku, nesen nojauca. Saimniekam bija 4 bērni: Josifs, Inga, Ruta un Pauls. Viņi bija draudzīgi un bieži gāju viņu plašajā dzīvoklī rotaļāties. Meitenēm un puikām bija divas atsevišķas bērnistabas. Tajās varēja iekļūt no gaiteņa, kurā mēs spēlējām dažādas mešanas spēles kā kriketu un ķegļus. Šajā gaitenī nokļuvām izejot caur viesistabu ar milzīgu galdu un greznu podiņu krāsni. Man pat ļāva ielūkoties saimnieka darba kabinetā un pat saimnieku guļamistabā ar ļoti platu gultu. Viņu kalponei Jūlai, vai mīlīgāk, Jūliņai, maza auguma, mazliet salīkušai sieviņai, otrajā stāvā bija atvēlēta maza istabiņa. Kad Pfafrāti 1939. gadā paklausot fīrera aicinājumam devās uz Vāciju, Jūla saņēma labu atalgojumu un aizgāja dzīvot citur. Cik sapratu, viņai nebija neviena tuvinieka. Vairākus gadus viņa sarakstījās ar saimniekiem un šad tad iegriezusies pie maniem vecākiem, pastāstīja kā viņiem klājoties.  

 Īrnieku rīcībā bija šaurs, kādus 6 m plats un mājas garuma liels pagalms. No fabrikas pagalma to atdalīja augsts žogs. Visinteresantākais bija fabrikas pagalms. Tas piekrauts ar formkastēm, liela diametra katlu caurulēm, dažādiem dzelžiem. Bija iespējas ložņāt pa visām trubām un kastēm. Ļoti interesanti bija spēlēt paslēpes, kad slēpāmies resnajās caurulēs, formkastēs un visādos aizsegos. No fabrikas pagalma, cauri pagrabam, varējām iekļūt slēgtajā saimnieku pagalmā. Tas mani ļoti interesēja kā jau visi aizliegtie augļi. Bet šajā pagalmā nekas nebija. Nebija ne puķu dobes, ne krāšņuma krūma. Vienīgi pie kaimiņu zemes norobežojošās augstās ķieģeļu sētas auga mežvīteņi.

Josifs bija gadus četrus vecāks par mani, bet Pauls pāris gadus par mani jaunāks. Reiz Josifs saka, ka es nevarēšot viņam trāpīt ar akmeni, jo esmu vēl par mazu. „Noteikti trāpīšu!” atsaku. Viņš šaurajā pagalmā lēkā manā priekšā, es atvēzējos un metu. Trāpīts! Nošķind loga stikli. Krievu vecticībnieka, kausēšanas krāšņu meistara dzīvokļa logu akmens ir cauršāvis. Paps liek man iet atvainoties. Izdarījis tik lielu nesmukumu raudu, bet bārdainais onkulis mani mierina.

Saimnieka bērniem bija 10 cm gara rotaļu laiviņa. Ja tajā ielika degošu sveces galiņu, tad pa žalūziju spraugām plūstošais karstais gaiss dzina laiviņu uz priekšu. Dīvaini, ka tādu vienkāršu rotaļlietiņu garajos pēckara gados neesmu redzējis pārdodam.

 Reiz ar viņiem aizklaiņojām līdz pilsētas stadionam. Tagad tas ir Daugavas stadions. Man jau drusku bija bailes iet bez atļaujas, bet Josifs saka, ka ilgi nebūsim. Tā nu es pirmo reizi, bez vecākiem iepazinu Rīgu. Pa ceļam draugiem parādīju mūsu ģimenes dārziņu, kas atradās pavisam netālu no mājām, trīsstūrī starp Rēveles (tagad Tallinas), Rumpmuižas (tagad Augusta Deglava) un Pērnavas ielām. ( Kad šos dārziņus likvidēja, tad paps dabūja citu, turpat aiz dzelzceļa sliedēm, netālu no dzelzceļa rampas.) Mājās ieradāmies vēlā pēcpusdienā. Tas laikam bija lielākais brāziens, kādu es jebkad esmu dabūjis. Kā es drīkstējis tā darīt, ka mājās neviens nezin, kur esi! Un, ja kas būtu noticis, tad kur zinātu meklē? Laikam tik daudz nedabūju sukas, cik ar vārdiem. 

Saimnieka jaunākais dēls Paulis pa pagalmu braukāja ar īstu bērnu velosipēdu. Riepas bija no šauras apaļas gumijas, ļoti neelastīgas. Viņš man reizēm deva pabraukāties. Tā kā ar kāju vienmēr varēja atbalstīties, tad nebaidījos no krišanas un braukt iemācījos ātri. Pēc tam pa šauro pagalmu riņķoju ar mammas riteni, bet Vecāķos izmantoju papa, firmas „Saimnieks” velosipēdu. Ar to gan tikai varēju braukt izliekot kāju cauri rāmim. Kad saimnieki repatriējās, paklausot Lielvācijas vadoņa aicinājumam, tad Paula riteni dabūju savā īpašumā.

Pirms dažiem gadiem aizrakstīju uz Baltvāciešu centru Vācijā, lai uzzinātu par saviem bērnības draugiem. Pēc laika saņēmu atbildi, ka viens brālis ar māsu dzīvo Monreālā, bet otrs brālis ar māsu – Honolulu, bet adreses nav zināmas.

1939. gada sākumā pārvācāmies uz citu, lielāku dzīvokli, tajā pat mājā. Laikam tādēļ, ka nu mēs bijām ģimenē četri. Tēvs noīrēja 3 istabu dzīvokli ar veikala jeb darbnīcas telpu. Lielo istabu sildīja skaistu, greznu podiņu krāsns. Otrajā, mazajā, istabā atradās taupības krāsniņa. Tā bija ļoti šaura. Tur varēja ievietot gultu vecākiem un gultiņu Irēnītei. Es gulēju uz dīvāna lielajā istabā. Trešā istaba kādus 16 vai 20 kvadrātmetrus liela. Drīz vien pārliecinājāmies, ka tā mums ir lieka, tādēļ to drīz vien izīrēja. Tur dzīvoja vispirms kāda autobusu konduktore, tad daiļkrāsotājs Kušķis, kura zīmētās reklāmas bildes greznoja kinoteātri „Gaisma.”.  

Virtuve veidoja burtu L. Stūrī atradās liela plīts, atzarā pret pagalmu paps iekārtoja vannas krāsni ar vannu. Kad nelietoja vannu, tad virs tās novietoja galda virsu, kas uz eņģēm paceļama. Krāsns sasildīja ūdeni vienai vannai, tādēļ mazgāšanās bija šādā secībā: vispirms nomazgāja Irēnīti, tad mazgājos es, tad mamma un kā pēdējais to darīja paps.

Mēs mazgājāmies ne tikai vannā, bet arī tuvējās pirtīs. Pāri ielai atradās Pirmā dušu pirts, uz kurieni no sākuma gāju ar mammu, bet, kad biju paaudzies, tad ar papu gājām uz Balto pirti Tallinas ielā. Tur paps iecienīja karsēšanos uz lāvas, bet es iecienīju „Vectētiņa limonādi.” Šai sārtajai, putojošai, gardajai dzērveņu limonādei līdzīgu dzērienu savā mūžā vairs neesmu baudījis. Tad jau limonādei nejauca klāt ķīmiju.

No virtuves durvis veda uz pagrabu. Paps izdomāja nodarboties ar vistkopību. Pagrabā visu dienu dedzināja spuldzīti un vistas kašņājās pa skaidām un, šad tad izdēja kādu olu. Mani sūtīja uz Ziedoņdārzu plūkt zālīti. Šis darbiņš man nemaz nepatika, jo kaunējos iekāpt parka zālienā, bet vistām zaļbarību vajadzēja. Šo nodarbi apvienoju ar Irēnas vizināšanu ratiņos pa parku.

Dzīvokļa veikala telpai uz ielu vērsti 2 lieli dubultlogi. No iekšpuses līdz pusei aizklāti ar zīmuļkalku. No ārpuses logus pasargāja sarullējami slēģi. Kādā saulainā svētdienā, kad slēģi bija nolaisti ieraudzīju uz kaļkas dzīvas kino bildes, tikai ar kājām gaisā. Gaisma plūstot cauri slēģu spraugai projicēja kustīgu attēlu, kurā redzama Sparģeļu iela un Dušu pirts stūris ar garām ejošajiem gājējiem, diemžēl tikai ar kājām gaisā.

 Līdz Ziedoņdārza atklāšanai Sparģeļu ielas gals atdūrās pret topošā parka sētu. Šad tad vakara krēslā skatoties pa logu redzēju kādus vīrus bēgam un citus ķeram bēdzējus un visi pazuda parkā pārraušoties pāri augstajam žogam.

Kluso Sparģeļu ieliņu vecāki reizēm izmantoja joku taisīšanai. Nopērkot jaunu naudas maku, vecajā ielika beigtu peli, vai kaut ko citu, pretīgu un nometa uz trotuāra. Paši pa logu skatāmies, kas būs. Gandrīz blakus iedami, makam tuvojas glauni tērpies kungs un prasti ģērbusies sieviņa. Abi ierauga maku un reizē pēc tā liecas. Kungs bija ašāks. Sieviņa sauc „Man pusi!” Kungs atcērt, ka viņai te neesot nekāda daļa. Viņš velk maka saturu ārā. „Nolādēts! Sprāgoņa! Ņem vecene maku!” Tie, salīdzinot ar mūsdienām, tikai tādi nevainīgi jociņi.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti. /Livars/

/Turpinājums sekos/