Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

3. turpinājums

Kad biju pavisam mazs, tad mūsu mājās bija Kalējas pārtikas veikaliņš. Es esot bijis Kalēnes kundzei liels draugs. Vienmēr viņa mani cienājusi ar kādiem našķiem. Vēlāk viņa atvēra veikalu iepretī mūsu mājai Krāsotāju ielas otrā pusē. Tad jau biju paaudzies un visai bieži mani sūtīja uz veikalu: „Aizej pie Kalēnes un nopērc runštikus un pienu!” Sažmiedzis saujā iedoto naudiņu ar lepnumu gāju iepirkties. Runštiki man ļoti garšoja, it sevišķi, ja katru pusīti apzieda ar sviestu un biezpienu. 

Bet vislielākais gardums bija mammas ceptie „vīderi”, jeb pilnā nosaukumā „Komm mit wieder”. Tagad tos sauc ļoti prasti par gaļas pankūkām. Mūsdienīgais nosaukums nerada tādu apetīti, kādu ierosināja vecais vārds.

Ar mammu gājām aiznest kundēm izpildītos pasūtījumus. Ja pasūtījumus pieņēma kundzes, tad man vienmēr iznāca pa konfektei.

Vienmēr ar mammu gājām uz Ziemassvētku tirdziņiem. Vēl tagad sajūtu cepto vafeļu rullīšu gardo smaržu un patīkamo kraukšķošo garšu.

 Bet man deva ne tikai gardumus, bet arī kaut ko pavisam šausmīgu. Tā bija zivju eļļa, ko man vajadzēja katru dienu pa karotei ieņemt. Te nelīdzēja nekādas atrunas. Pat svētdienās. Tik ilgi, kamēr biju pudeli izmocījis.

Atmiņā palikusi kāda jauka, saulaina pavasara svētdiena. Nākot mājās no ģimenes dārziņa sastopam smaidīgas meitenes ar ziedojumu kastīti. 

Tiek vākti ziedojumi tuberkulozes ārstēšanai. Paps pa spraudziņu kārbiņā iemet kādu naudiņu un meitenes mums piesprauž pa margrietiņas ziediņam. Ziediņš bija gan no papīra, bet ļoti smuks.

Kad sāku darboties ar finieru zāģīti, tad bieži vajadzēja pirkt zāģīšus, jo man viņi ļoti ātri salūza. Tuvākais dzelzs preču veikals atradās Stabu ielā pie Avotu ielas. Tā īpašnieks krievs Popovs. Ja vajadzēja kaut ko no šī veikala, tad sacīja, ka jāaiziet pie Popova. Pirmo reizi paps mani aizveda, pēcāk gāju viens pats.

Iepazīstot apkārtējo vidi jāpiemin daži šodien gandrīz nepazīstami apģērba gabali.

 Lietainā laikā kungi staigāja ar „iekapsulētiem” apaviem. Kurpes iemauca kalošās jeb pēc Endzelīna „dubļenēs”, bet kurpēm virsū uzpogāja getras, kas apavus pasargāja no virspuses. Tagad kalošas krievi lieto kopā ar vaļenkiem un laucinieki izmanto par dubļu apaviem uzmaucot kājās bez citiem apaviem. Toties sievietes savas augstpapēžu kurpes pasargāja botēs: apavos ar gumijas zoli un auduma virsu. Pēc botu uzmaukšanas, tās ar spiedpogām aiztaisīja. Kādēļ cilvēki tā taupīja apavus? Vai tie bija dārgi, vai ļaudis bija skopi? Varbūt kāds to vēl atceras.

Salīdzinot ar šodienu, kad visi, lieli vai mazi, staigā kailām galvām, tad manos bērnības gados sevi cienījošs vīrietis uz ielas nešķīrās no hūtes. Atrasties uz ielas bez cepures skaitījās nepieklājīgi. Pēdējās pirmskara vasarās šo tradīciju vairs tik stingri neievēroja. Bet ziemā sievietes nēsāja interesantu izstrādājumu, ko sauca par mufi. Tā bija silti polsterēta trubiņa, kurā varēja ievietot plaukstas. Lai mufi nevajadzētu turēt rokās, tad to uzkāra ar aukliņu kaklā. Mufē iešuva kabatu ar rāvējslēdzēju. Tad sieviete bija pilnīgi nodrošinājusies ar glabātuvi naudiņai un pat dokumentiem.

Ļoti romantisks apģērba piederums bija ”šleijers”, tagad to sauc latviskāki par plīvuru. Skatoties caur šādu melnu sietiņu, kundze likās ļoti noslēpumaina.

Vācu laikā sievietes valkāja interesantus apavus - klikatiņas. Vasaras sandales ar divdaļīgu koka zoli. Abas daļas savienoja ar ādas vai gumijas sloksnīti, lai pēdas spilventiņa daļā zole varētu palocīties. Klikatiņas pie kājām turējās ar dažāda veida saitītēm. Bet zoļu sānos meistari izveidoja skaistus grebumus. Cik atceros, tad tika dziedāta pat kāda dziesmiņa par klikatiņām. Ienākot 1944. gadā krieviem, klikatiņu mode pazuda. Klikatiņu mode gan pazuda, bet uzradās lakatiņu mode. Visas, gan jaunas, gan padzīvojušas, šiki sasēja lakatiņu mezglā un izskatījās glīti. Ulmaņa laikos sievietes, pats par sevi saprotams, nēsāja dažāda veida cepures, gan ar platām gan šaurām malām. Katrai sevi cienošai sievietei mājās atradās vairākas apaļas cepuru kārbas. Arī mammai bija vairākas tādas kārbas, kas tika turētas uz skapja augšas.

Tajos gados laikam neprata izgatavot zeķbikses. Tā kā puikām modē bija staigāšana īsajās bikšelēs, tad garo zeķu turēšanai vajadzēja pielietot kaut ko līdzīgu zeķturim. Tas nebija visai ērti. Man arī ļoti nepatika vīriešu īso zeķu zeķturi, kuru gumiju apsēja ap ikriem un pie saitītes piestiprināja zeķi. Kad pie garajām biksēs sāku valkāt šādas zeķes, tad man labāk patika tās nobrukušas nekā pavilktas uz augšu ar žņauga palīdzību. Reiz pat zeķēm piediedzu ieveramo gumiju, bet šuvums neizdevās taisns, glīts, tādēļ mazliet izmēģinājis jaunievedumu, to pametu.

Mainās ne tikai modes, bet arī parašas. Vasarās dzīvojot Vecāķos, mazgāties gājām uz upi vai jūru. Paņēmām līdz ziepju gabalu un mačalku un turpat peldvietā, paejot tikai dažus metrus tālāk no peldētājiem saziepējāmies un noberzāmies. Ar visām putām nopeldējām kādu līkumu un bijām tīri. Tā darīja visi, it sevišķi pievakarē, pēc padarītā darba. Arī suņi peldēja kopā ar saviem saimniekiem. Ja tagad tā darītu, tad būtu liels skandāls.

        Salīdzinot to gadu reklāmas ar mūsdienu reklāmām, tad šodien tās liekas kā bērnu šļupsti, tik neuzbāzīgas tās bija. Reiz paps kādam paziņam jautā, kas šuvis viņa žaketi? Draugs paver žaketi un lepni parāda mazu piešūtu lentīti ar uzrakstu „Gentlmen”. Tagad firmas savus zīmolus novieto visredzamākajās vietās, lai to redzētu no liela attāluma. Un tādēļ tas apģērba gabals pat vairāk maksā, kaut gan vajadzētu otrādi. Firma mūs izmanto par viņas ražojumu reklamētājiem. Tātad mums pēc taisnības, vajadzētu saņemt atalgojumu, par šī izstrādājuma popularizēšanu.

        Bērniem simpātiska bija Goegingera konfekšu fabrikas reklāma par karamelēm „606 ar svītru”. Arī pašas konfektes bija gardas. Tās tika tā sūkātas, ka reizēm aukslējas sāka sūrstēt.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/