Dievs iedeva cilvēkam prātu.

Tā ir svece.

Katram ir jānes sava

svece degoša un,

kad vajadzīgs,

ar to viss jāapgaismo.

Tas nozīmē –

tavam prātam ir

jābūt gaišam.

/Beinsa Duno/

Es sēdēju upes krastā un ilgojos pēc tās

Spāres, kas lidinājās virs upes.

Spāre nolaidās uz pelēkā akmens

Upes krastā, un man likās, tā tāpat kā es sildījās saulītē.

Kāpēc spāre nelido pie manis?

Vai tad viņa nejūt,

ka es visu laiku to vēroju un domāju par viņu?

Tad spāre sakļāva savus saulē mirdzošos spārnus un aizlidoja.

Es notraucu no sevis kādu kukainīti,

bet – man par lielu izbrīnu – arī tas pacēlās spārnos un aizlidoja.

Tikai tad, kad tas uzsāka savu lidojumu, es attapos,

ka arī tā bija maza, iezilgana, ne visai skaista spārīte…       /Livars/     

Kad cilvēks izdara kaut ko dabā,

analoģisks process

notiek viņa

iekšējā pasaulē –

viņa domās,

jūtās un gribā.

/Beinsa Duno/