Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

2. turpinājums

Ar Krāsotāju ielas dzīvokli saistās manas pirmās atmiņas par radio. Pats pirmais bija kristāldetektora aparāts. Tam vajadzēja uztvērēja adatiņu novietot vislabākā saskarē ar spīdīgo kristāliņu, tad varēja kaut ko dzirdēt. Pēc tam paps iegādājās trīs lampiņu uztvērēju. Mani saistīja raidlugas, kuras raidīja diezgan bieži. 

Visvairāk aizrāva Šanteklēra ludziņas. Tagad teiktu seriāli. Ludziņās darbojās trīs personas: kurpnieks Piķis, kalējs jeb cita amata (īsti neatceros) meistars Grava un skroderis Adatiņš. Viņi vienmēr nokļuva dažādās ķibelēs. Vēl atmiņā epizode no kādas citas ludziņas. Viņš un viņa. Abi kaut ko sapņainu runā. Par sauli, vēju un dabu. Dzirdams, kā ūdens skalojas. Laikam viņi sēž laivā. Pēkšņi idili iztraucē nikni kliedzieni un lamas. „ Kad jūs pārstāsiet tecināt ūdeni uz galvas! No griestiem jau krīt apmetums!” Izrādās, ka viņi nav sēdējuši laivā, bet gan uz vannas malas

 Šausmas manī izsauca Lieldienu ludziņa, kurā jaunajam Jēzum vajadzēja iet pa asa zobena asmeni. Es papam lūdzu, lai viņš izslēdz radio. Kad klausījos Sprīdīti, kur Sīkstulis sola durt pirkstā adatu līdz acij, tad nesapratu, kā var tik dziļi iedurt adatu, jo Sprīdīša acs ir taču ļoti tālu no pirksta. Netika jau teikts, līdz kādai acij.

Mana ikdiena pagāja darbnīcā. Paps sēž uz galda un šuj vai arī ar lielo pletdzelzi gludina. Mamma trākelē vai enderē kādus gabalus. Es sēžu galda galā un no papīra būvēju mājiņas, eglītes un kamanas. Ar šķērēm tās izgriežu no biezāka papīra un ar gumirābikumu salīmēju. Tagad jau neviens nav redzējis tādu līmi. Izskatījās kā dzintara gabali. Līmēšanai gabaliņus izšķīdināja ūdenī. Šad un tad es pasaku: „Papu! Man vairs nav gumirābikuma.” Paps iedod kādus santīmus un es eju uz drogu veikalu Krāsotāju un Artilērijas ielu stūrī, blakus Ķuzes fabrikai. 

 Piektdienās paps iedeva 30 santīmus un es devos uz Krāsotāju un Lienes ielu stūrī esošo avīžu kiosku pēc brīnišķīgā žurnāla „Atpūta”. Pirmais, ko aplūkoju bija attēli un humora bildītes. Kad sāku jau lasīt, tas bija no 5 gadu vecuma, tad mani aizrāva „Atpūtas brīžu” nodaļa ar dažādiem uzdevumiem. Piemēram: sieviete ielavījusies dzīvoklī un  sazagusies. Lai viņu neatpazītu, dzīvoklī uzvilkusi saimnieka mēteli un cepuri. Dodoties pa kāpnēm lejā centusies sapogāt mēteli. Pretī nākošais policists tūlīt viņu atmaskojis. Pēc kādām pazīmēm? Izrādās, ka viņa gribējusi mēteli sapogāt pēc sieviešu modes. Aizraujoši bija uzdevumi, kur no dotajām figūrām jāsaliek kvadrāts, vai figūra ar dažiem griezumiem jāsadala un tad jāizveido cita figūra. Interesanta bija zīmējumā noslēptās personas meklēšana. Kad lasīju tekoši, tad mani iepriecināja Jefiņa, Slīmesta un Sprukstiņa piedzīvojumi Dreslera zīmējumos un pantos. 

Pirmo grāmatu man nopirka ar biezām lapām. Atceros, ka gājām gar staciju pa Gogoļa ielu. Stacijas pusē bija tirgoņu būdas un mēs iegājām vienā. Paps nopērk man grāmatu un es to priecīgs iespiežu padusē. Es to lasīju tik bieži, ka tā ņēma un izšķīda. Bet atceros vēl šādus vārdus par lāci:

Ak, tu, meža Mika

Kas tev no tā tika?

Atnāk vīrs ar rungu

Nosit Utubungu,

Pakar šķiņķi dūmos,

Pelēkos un drūmos.

Un tas viss tādēļ, ka lācis pārlūkoja bišu stropus.

1939. gadā paps grāmatu kolportierim pasūtīja „Grāmatu drauga” izdotos Knuta Hamsuna kopotos rakstus un divsējumu „Apkārt zemeslodei”. Lielāko daļu no šīm grāmatām paguvu izlasīt. Mani aizrāva „Augusts pasaules apbraucējs” un Hamsuna stāsti, jo tie ir īsi un labi saprotami. Ceļojumu aprakstos aizrautīgi izlasīju par neveiksmīgo kāpšanu Everestā. Šeit pirmo reizi uzzināju par guļammaisiem. Man likās dīvaini, ka gulēt ejot jālien maisā.

 Pirmās sabiedriskās gaitas veicu papa vai mammas vadībā. Paps mani aizveda uz Rīgas 5. bibliotēku, kas atradās 41. pamatskolas (meiteņu skolas) pirmajā stāvā. Tikko izlasīju kādu grāmatu, tā tūlīt gāju to apmainīt pret citu. Viņš mācīja, ka pavisam slikti ir pāršķirt lapas ar samitrinātu pirkstu. Pavisam neglīta ir neietītu grāmatu nešana, jo grāmatās atrodas labas domas un tās nevajag izsēt. Tādēļ vienmēr grāmatas ievīstīju papīrā. Man bija arī palīgi lasīšanā. No bibliotēkas atnesu grāmatu „Gulivers starp milžiem”. Nebiju līdz pusei izlasījis, kad pie grāmatas piesēdās mana divgadīgā māšele un mērkdama otiņu tintes trauciņā aizkrāsoja vairākas lapas. Ar drebošu sirdi gāju uz bibliotēku. Man vajadzēja sabojātās vietā nopirkt „Klāru Kluksti”. Ar mammas palīdzību izdevās to arī nopirkt. Pēc pusgada atkal mana māšele un nedaudz vecākais brālēns Andris izlasīja vairākas lapas no Karlsonu Skaidrītes dotās Aleksandra Grīna grāmatas „Tobago.” Kad pienācu pie viņiem virtuves stūrī, vēl dažas izplūktās lapas paspēja noplanēt uz grīdas.

 Kad ar papu devāmies uz aptieku, tad viņš teica, ka šeit cilvēkiem ienākot jānoņem cepure, jo aptieka ir tā vieta, kas visiem neveseliem palīdz un tādēļ šeit jāparāda cieņa. Tiešām aptiekā neredzēju nevienu vīrieti ar cepuri galvā. Kādi dīvaini laiki toreiz bija!

Rīgā 35.gada 14. maijā notika Eiropas čempionāts basketbolā. Paps paņēma mani līdz uz sacensībām. Tik vien atceros mājas iekšpuses nelīdzenās ķieģeļu sienas un, ka no augšējām rindām, kur sēdējām, skatoties tālu, tālu lejā redzēju skraidām puišus mētājot bumbu. Bet kādēļ visi cilvēki skaļi bļāva ? Vairāk neko no spēles nesapratu.

1935. gada 18. novembrī paps un mamma mani paņēma līdz uz Brīvības pieminekļa atklāšanu. Laukums, ar zem audekla noslēpto pieminekli, bija ļaužu pilns. Kad no pieminekļa novilkšot audeklu, tad Brīvības piemineklis būšot atklāts. Nesapratu kā to varēja uzsliet, tā lai neviens to līdz šim nebūtu redzējis. Kad audeklu vilka nost, atskanēja aplausi un, urrā, saucieni. Vēl tās pašas dienas vakarā gar ielu malām tika iededzināta ploškiņu virkne. Tā tas bija Krāsotāju ielā un arī citur. Izskatījās ļoti smuki.

Papa darbnīcā vienmēr tika ienesti teātru izrāžu plakāti.. Tos piegādāja teātru aģenti. Es burtoju izrāžu nosaukumus un vecākiem jautāju, ko tur rāda. Varbūt pirmā teātra izrāde, ko redzēju, bija „Trejmeitiņas”, kas man ļoti patika, kaut gan neatceros nekā no satura, bet ,tikai to, ka tur skaisti dziedāja un dejoja.

Dažas reizes biju arī cirkā. Neatceros ne klaunu numurus, ne akrobātu vingrojumus, bet atmiņā palikusi cilvēku grupa, kuri tēloja skulptūras. Pēc tumsas parādoties gaismai, redzu zeltītu cilvēku grupiņu, sarežģītā pozā, tēlojot skulptūru. Vairākas minūtes paiet, bet neviens pat nav pakustējies. Uz mirkli nodzēš gaismu un viņi parādās citā stāvoklī. Tā vairākas reizes. Neticēju, ka tie ir cilvēki. Tikai pēdējā epizodē kāds nedaudz pakustējās. Tas laikam tādēļ, lai tādi kā es noticētu, ka viņi ir cilvēki.

Pirmās divas kinofilmas kopā ar vecākiem skatījos kinoteātrī ”Orients”, kas atradās Avotu ielā starp Matīsa un Lienes ielām. Pirmā bija „Zvejnieka dēls”, bet otrā „Cirks”, kur rādīja briesmīgos kapitālistus, kuri gribēja mātei noņemt mazo melno puisīti. Tajos laikos šajā „ķīnītī” visu filmu nevarēja parādīt bez pārtraukuma. Filmas noskatīšanās laikā vienu vai divas reizes bija piecu minūšu pārtraukumi, kad publika izgāja priekštelpā pastaigāt.

Mammas vadībā iepazinos ar pārtikas un audumu veikaliem Mamma mani ņēma sev līdz, kad devās uz manufaktūras veikalu izpildīt papa pasūtinājumu, visbiežāk pie Blāķa Avotu ielā. Skatījos kā ar garo mērkoku tiek nomērīts mammai vajadzīgais audekla, vatelīna vai oderes garums. Viņai vēl vajadzēja dažādas krāsas diegus, krītu un adatas. Sīkās lietiņas ievietoja papīra turziņā. Tā arī man bija sava nešļava.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/