Ernests Birznieks-Upītis
Pastariņa dienasgrāmata
Baznīcā /fragments/
Kad biju iemācījies lasīt, Baumanis vairākas reizes teica,
ka es nu varēšot arī iet viņam līdzi baznīcā.
Bet nekad tā neiznāca, nebija man zābaku, gaidīju, ka rudenī man māte pārvedīs no Rīgas, solīja arī, bet nepārveda. Tagad atkal norunājām par baznīcu un zābakiem.
ka es nu varēšot arī iet viņam līdzi baznīcā.
Bet nekad tā neiznāca, nebija man zābaku, gaidīju, ka rudenī man māte pārvedīs no Rīgas, solīja arī, bet nepārveda. Tagad atkal norunājām par baznīcu un zābakiem.
„Par zābakiem nu pavisam nav ko runāt,” Baumanis teica.
„Dieva priekšā nav ko lepoties. Viņš tevi redz katru brīdi un pazīst vēl labāki nekā tu pats sevi. Ja tik tev sirds ir laba, tad viņš tevi skrandās vēl vairāk iemīļos nekā citu, nezin kā izģērbušos, bet ar ļaunu sirdi. Iesim vien.”
Māte negribēja laist, tādēļ, ka ārā paša stingrākā ziema, varot saaukstēties.
„Bet, ja tādā laikā skrej bez kaut kā siltāka mugurā pa sniegu līdz ābelei un tur stundām kneķē pa zariem pēc āboliem un pārnāk vai zils un līks mājās, tad nekas! Tāds vīra gabals un vēl nav bijis baznīcā!”
Ar tādu aizrādījumu Baumanis bija pārliecinājis māti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru