Vecmamma
Pēcis – Anniņ, es vakar runāju ar tavu vecmammu.
Anniņa – Jā?
Pēcis – Un viņa atļāva man tevi nobučot.
Anniņa – Kādas muļķības! Viņa nekad to nevarētu atļaut.
Viņai tādas lietas nepatīk.
Pēcis – Kā tad tu to zini?
Pēcis – Bet tagad viņa man teica, lai es tev izdarot kaut ko patīkamu.
Anniņa – Tad tu neesi viņu sapratis.
Pēcis – Esmu gan, jo viņa man piemiedza ar aci.
Anniņa – Parunāsim labāk par kaut ko citu.
Pēcis – Labi, Anniņ. Vai tev ir māsa?
Anniņa – Protams, ir. It kā tu nezinātu.
Pēcis – Un kur viņu pašlaik var satikt?
Anniņa – Kādēļ tev viņa vajadzīga?
Pēcis – Gribu viņu nobučot!
Pauze. Garāka nekā citām reizēm.
Pēcis – Es taču nevaru nepaklausīt tavu vecmammu.
Kāda no viņas mazmeitām man ir jānobučo.
Anniņa – Pēci, pagaidi! Vai viņa piemiedza tev vienu reizi?
Pēcis – Jā!
Anniņa – Tad tev ir jānobučo mani.
DAPs – Fredis / 1982.gada 2. februārī /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru