Andris Freidenfelds - Fredis /Tuvplānos/ 1982. gads
Un atkal esmu Krimas zemē…
Te nav ne sniega, ne sala, bet
Ja jūs zinātu, cik man ir auksti.
Atceros, ka vēl nedēļu atpakaļ skraidīju pa Rīgas piesnigušjām
Ieliņām, un man nebija ne gara šineļa, ne siltas cepures.
Bet bija, loti, ļoti silti.
Tagad ir auksti.
Bet drīz jūs visi atkal iesiet gar Bastejkalnu,
pikosieties ar karstu sniegu, aizbāzīsiet to viens otram aiz apkakles, ierīvēsiet vaigus, ieraksieties ar galvu kupenā.
Karstā kupenā.
Kur gan man šeit atrast tādu karstu sniega kupenu un aizmigt tajā.
Un pamosties pēc gada.
Lūdzu sūtiet man karsto Bastejkalna sniegu!
Lai man būtu siltāk.
Lūdzu.
Fredis / Bahčisaraja/1982.g./
Augšējā attēlā: Dialoga dalīnieki,
Roberts Krēgers, Andris Freidenfelds un Juris Rudzītis -
viesojoties pie Freža dienesta vietā.
Man ir arī puķe ...
Es pacēlu spaini pie viņa lūpām.
Acis aizvēris, viņš dzēra.
Tas bija tik skaisti kā svētkos.
Šis ūdens bija pavisam kas cits nekā barība.
To bija radījis gājiens zem zvaigznēm,
grieztuves dziesma un manu roku spēks.
Sirdij tas bija kā dāvana.
Kad biju mazs zēns, mirdzošā Ziemsvētku eglīte,
pusnakts mesas mūzika, mīļie smaidi tāpat
piešķīra mirdzumu Ziemsvētku dāvanai, ko es saņēmu.
- Uz tavas planētas, teica mazais princis, -
cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā pašā dārzā...
un neatrod to, ko meklē...
(...)
Paverieties debesīs!
Jautājiet: vai jēriņš ir vai nav
apēdis puķi?
Un jūs redzēsiet, kā viss pārvēršas...
Un neviens pieaugušais nekad nesapratīs,
cik ārkārtīgi svarīgi tas ir!
/Antuāns de Sent - Ekziperī. Mazais Princis/
Kad saule jau nogurdinājusi un gribas
pavēnī - ko jauku palasīt, iesaku -
"Mazais Princis" Tevi nepievils.
Kādu dienu būšu pavisam veca
Kungs,
Tu labāk zini par mani,
ka laikam ritot, novecoju un
kādu dienu būšu pavisam veca.
Neļauj man kļūt par pļāpu un
par visu vairāk pasargā no
liktenīgajiem maldiem, ka katrā
lietā un vietā man jādara zināmas
savas domas.
Atbrīvo mani no neremdināmas
vēlmes jaukties citu darīšanās.
Liec man būt gādīgai, bet ne īgnai,
liec izpalīdzēt, bet ne izrīkot.
Žēl, protams, ka nevarēšu likt lietā
savu gadu gadiem krāto gudrību,
bet Tu Kungs zini, ka gribu saglabāt
kaut pāris draugu.
Pasargā mani no vēlmes iegrimt sīkumos.
Dod man spārnus, lai uzreiz nonāktu
pie lietas būtības.
Lūdzu žēlastību un pacietību,
lai spētu uzklausīt citus runājam
par savām slimībām,
bet apzīmogo manas lūpas,
lai es nebilstu ne vārdu par savām sāpēm –
drīz tās pieņemsies spēkā, un katru gadu
aizvien pieaugs vēlme runāt par tām.
Dod man spēku izciest tās.
Neuzdrošinos lūgt, lai
Tu uzlabotu manu atmiņu,
tā vietā neliedz pazemību un
aiztaupi pašpārliecinātību,
kad tas, ko es atceros,
ir pretrunā ar pārējo atmiņām.
Neliedz man saņemt šo brīnišķo mācību,
ka arī es varu kādreiz kļūdīties.
Sargā mani Savā pieticīgajā maigumā.
Negribu būt svētā – līdzās svētajiem reizēm
grūta dzīve, bet taisnība ir tā,
ka vecs, ķildīgs sievišķis ir
Nelabā augstākais sasniegums.
Dod man spēku saskatīt labo lietās un
cilvēkos, no kuriem tas ir vismazāk sagaidāms.
Un palīdzi man,
Dievs, savā žēlastībā darīt to viņiem
zināmu.
Ps. /Lūgšanas izcelsme nezināma, par to uzskata kādu 17.g.s. mūķeni/
/ Man to iedeva Biruta Ozoliņa. Paldies!/
Abonēt:
Ziņas (Atom)