Mākslinieka brīvība...
Arvo Pērts ir sacījis – Māksliniekam ir jābūt neatkarīgam.
Kā to panākt – es nezinu...
Protams, arī es to nezinu... iespējams – nojaušu...
Jautājums, cik tu esi mākslinieks, cik tu to tēlo, cik tu patiesībā esi brīvs un cik lielu brīvību tu vēlies tēlot?
Es domāju, ka mākslinieks nedrīkst būt korumpēto un politisko funkcionāru kaprīzo iegribu vai kādu citu ambiciozo pasūtītāju izpildītājam. Arī tad, ja tev par to labi samaksā...
Māksliniekam būtu jābūt – Dieva dotā talanta un sava pasaules skatījuma paudējam, kurš ar savu darbību neuzspiesti, atstājot izvēles iespēju, tuvina sabiedrību tam, kas visā pasaulē pieņemts par šīs dzīves pamatu, proti – mīlestībai. Mīlestībai, kas dara cilvēku skaistāku, cēlāku, līdzjūtīgāku, kas tuvina viņu dievišķai izpratnei par pasauli...
Izcilais vācu atomfiziķis Makss Borns (1882 – 1970), saņemot Nobela prēmiju ir sacījis: „Mēs stāvam krustceļos, kā nekad cilvēce nav stāvējusi savā vēsturē. Viens no diviem: vai nu cilvēce sevī izveidos tehniski pilnīgu nezvēru, vai arī taps par Dieva līdzību. Tāpat kā nenoliedzama īstenība ir, ka dēmonu sātaniskā vara ir pakļāvusi šo pasauli sev, tāda pat nenoliedzama patiesība ir arī tā, ka Kristus ir šo dēmonisko varu pārvarētāja spēks. Nekāda politiska gudrība un nekāda zinātniska atklāsme nespēj pagriezt gājuma virzienu, ja šai gudrībai un šai atklāsmei nebūs Evaņģēlija un dieva Gara svētības”.
Un šeit ir arī atbilde jautājumam par mākslinieka brīvību.
Jautājums par mākslinieka drosmi un uzdrīkstēšanos, jautājums – kā spēkā mākslinieks, un kā vārdā sevi realizē?
Pasaules slavenais itāļu gleznotājs un tēlnieks Mikelandželo (1475 – 1564), kura darbi ir pazīstami visā kulturālajā pasaulē līdz pat šai dienai, ir rakstījis: ”Manu dvēseli neklusina ne gleznošana, ne tēlniecība, tā meklē vienīgi Dieva mīlestību, kas no krusta savas rokas izstiepj pēc manis”.
Zviedru rakstnieks Augusts Strindbergs (1849 – 1912) ir viens no traģiskākajām personām XIX gs. beigās un XX gs. sākumā Skandināvu un varbūt pat visas Rietumeiropas literatūrā – ir miris ar Svētajiem Rakstiem rokās... Viņam pieder sacītais: „Es kā jūrnieks izbraucu meklēt jaunu gara pasauli. Pēc ilgāka meklējuma es tādu atradu mūsu vecajā Bībelē – Svētajos Rakstos. Tagad, kad jau manas dzīves dienas iet uz beigām un visi rēķini ar dzīvi ir nokārtoti, es varu mierīgi mirt ar Dieva vārdu uz lūpām”. Bet ievērojamais franču rakstnieks, lidotājs un žurnālists Antuans de Sent – Ekziperī, visā pasaulē pazīstamā „Mazā Prinča” autors ir rakstījis: „Tas, kas piešķir jēgu dzīvei, piešķir jēgu nāvei”.
