Stāsta, ka kādreiz mātei zem sirds notikusi šāda
dvīņu saruna.
Viens no viņiem ticīgs (T), bet otrs – nē (N).
N: - Tu ko, tici dzīvei pēc dzemdībām?
T: - Protams. Esmu pārliecināts, ka dzīve pēc
dzemdībām pastāv.
N: - Ha! Dzīves pēc dzemdībām būt nevar. No turienes vēl neviens nav atgriezies! Un vispār, dzīve – tās ir lielas ciešanas tumsā.
T: - Es nezinu detaļas, bet ticu, ka tur būs vairāk gaismas, un ka mēs, iespējams, paši staigāsim un ēdīsim ar savu muti.
N: - Ēst ar savu muti? Tas ir smieklīgi! Kāpēc? Mums taču ir nabas saite...
T: - Es precīzi nezinu... Bet, jebkurā gadījumā, mēs ieraudzīsim mammu!
N: - Mammu? Tu tici mammai?! Un kur tad, pēc tavām domām, viņa atrodas?
T: - Viņa ir visur ap mums. Mēs viņā atrodamies un pateicoties viņai kustamies un dzīvojam. Bez viņas mēs vienkārši nevarētu eksistēt.
N: - Muļķības! Es neesmu redzējis nekādu mammu!
Acīmredzot viņas vienkārši nav!
T: - Bet es ticu...
/Autors nezināms/
#
Maigs
Mātes lūpu pieskāriens,
mans pirmais
Dieva pieskāriens.
Māci,
Dievs, man
Tevi un
Māti mūžam neaizmirst! /Livars/
