- Saule, vai Tu mani mīli?
- Saulīt, jā!
- Saule, vai Tu man varētu iedot kādu naudiņu?
- Saulīt, bet es jau Tev vakar iedevu, un diezgan daudz...
- Saule, bet es nopirku sev skaistu tērpu, un tas patika arī Tev.
- Saulīt, bet kāpēc tad Tev šodien vēl vajag?
- Saule, es noskatīju vēl vienu, un esmu pārliecināta, ka arī tas Tev patiks, Saule.
- Saulīt, bet man nav tik daudz, ko tev katru dienu dot.
- Saule, bet Tu taču mani mīli!
- Saulīt, jā! Bet, naudiņa arī ir jānopelna...
- Saule, vai man jāsaprot, ka man Tava mīlestība ir jānopelna?
- Saulīt, saproti, kā gribi.
- Saule, es nesaprotu, ko Tu man saki.
- Saulīt, es jau sen to manīju, ka Tu daudz ko nesaproti...
- Saule, vai man tas jāsaprot, ka es esmu muļķe?
- Saulīt, es to neesmu teicis.
- Saule, Tu saki: „Saulīt, saulīt”. Ja es Tev esmu tāda saulīte – tad tak man vajag visu laiku mirdzēt!
- Saulīt, vai Tu neko neesi dzirdējusi par Saules aptumsumiem?
- Saule, man liekas, ka Tev patiešām sāk prātiņš aptumšoties. Ak, jā- kā tad var aptumšoties tas, kā nav.
- Saulīt, Tu bez manis jau sen būtu norietējusi ar visiem saviem
grumbu krēmiem...
- Saule, Tev jau vairs nelīdz nekādi krēmi, un, ja es nebūtu tāda
muļķe, tevi jau sen būtu žurkas apēdušas.
- Saulīt, man brīžiem liekas, ka viņas jau mani ēd, un viena tāda
pussatrupējusi un krunku pārvilkta...
- Saule, vai nu Tu man tūlīt dod naudu, vai es Tev to nekad nepiedošu!
- Saulīt, labi, labi. Cik Tev vajag?
- Saule, man nevajag ne cik, bet manam draugam nav kur dzīvot!
- Saulīt, Tev ir draugs?...
- Saule, jā!
- Saulīt, man prieks, ka pasaulē ir vēl kāds muļķis!
- Saule, jā. Un tu to muļķi vēl pieņemsi pie sevis darbā.
- Saulīt, par ko?!
- Saule, par manu šoferi.
- Saulīt, labi!
- Saule, vai Tu mani mīli?
- Saulīt, jā!
/Livars/
/2006.15.06. publicēts arī žurnālā "Psiholoģijas Pasaule"/
