o o o

Viņš runāja ar apbrīnojamu pārliecību.
Runāja priecīgi un veikli kā krāvējs,
kas apzinās savu spēku.
Kamēr viņš pabeidza teikumu, kaut kur ārpus viņa
radās jaunas domas kā cita roku
pasniegta nasta, un jau iepriekš viņš neskaidri
apjauta līdzību, kurā ieliks savu kravu, formulu,kas to
aiznesīs tālāk šiem cilvēkiem...
/Antuans de Sent - Ekziperī/