29.05
Svētdiena.
Vai ir kāds cilvēks, kuru nešauboties varētu saukt par visu laiku izcilāko cilvēku?
Kas ļauj kādu cilvēku nosaukt par izcilu? Karavadoņa talants? Fizisks spēks? Neparastas spējas? Vēsturnieks Herberts Velss teica, ka izcilu cilvēku var pazīt, uzdodot par viņu šādus jautājumus: “Ko viņš ir atstājis augam? Vai viņš ir panācis, ka cilvēki sāk domāt jaunā virzienā ar sparu, kas saglabājas arī pēc viņa?” Lai arī Velss neuzskatīja sevi par kristieti, viņš atzina: ,,Pēc šīs mērauklas – Jēzus ir pirmajā vietā.”
Visas jebkad maršējušās armijas un visas jebkad uzbūvētās flotes, un visi jebkad sasauktie parlamenti, visi jebkad valdījušie karaļi – šie visi kopā nav ietekmējuši cilvēka dzīvi uz zemes tik spēcīgi.
Mēs steidzamies uz baznīcu. Daudzi jo daudzi cilvēki dodas uz baznīcu. Kurp citur lai saprātīgi ļaudis dotos tik saules pielietā...svētrītā?
Tik zināmās baznīcu zvanu skaņas un dziesmu skanīgie meldiņi.
Mēs gribam pabūt vairākās baznīcās, un, lai kur arī mēs vērtu durvis, baznīcas ir ļaužu pilnas, un visur mūs smaidīgi cilvēki aicina pievienoties! Kaut uz īsu brīdi – mēs visi kādu mirkli uz zemes esam labā kopībā…
Tad atkal traucam tālumā kā vilnis, kā balts, pūkains mākonītis debesīs, kā dzirkstošs šampanietis, nu – kā katrs jauks sapnītis, kurā gribas vēl un vēl pabūt… Te ir labi, bet te arī nav mūsu mājas…
Rīt, jau rīt mūs pacels spārnos… un mēs aizlidosim jau katrs savā Dzīvē, savos sapņos, darbos, neparastajā un ikdienā… Bet tam visam pāri būs Debesis.
Mīļā, labā saimniece par mums nobažījusies un kārto un izkārto mums jauku dāvanu. Mēs gribam no dāvanas atteikties, bet mums tā arī patīk…
Visi kopā gatavojam gardas vakariņas, atraujam vaļā pa vīna butelei, un visi priekā un laimei uzdzeram…
Domā, ka nav skumji… un priecīgi? Kas to var pasacīt, kā ir?
Ir tā un atkal šitā!
Un ir tā, ka dikti dzīvot gribas…
Tāpēc jāiet gulēt… Redzēs, ko vēl šonakt parādīs?
/Nobeigums sekos/
