20.05
Lietus nepāriet… Varbūt tāpēc, ka šodien mana pēdējā tikšanās te, Amerikā. Arī pats esmu nedaudz lietains, varbūt arī asarains, beigas neizskatās tādas, kādas gribējās…
Jūtams arī vispārējs nogurums un gandrīz gribas mājās…
Nākas stipri piepūlēties, lai telpu iekārtotu atbilstoši mūsu vajadzībai. No parka nesam šādus tādus akmeņus un visādus zarus, un vēl šo un to. Bīdām krēslus un grozām galdus, līdz beidzot ir itin labi.
Ne mūsu vainas dēļ tikšanās kā nekur citur sākas ar divdesmit minūšu nokavēšanos…
Nevajadzīga nervozēšana un cilvēkiem lieka nīkšana, daudzi ieradušies jau tā stundu agrāk.
Publika ir lietišķa, aiz balti klātiem galdiem sēdoša, galdi ir tukši, cienasts būs pēc koncerta. Jūtos labi un mazliet sentimentāli, to ienesu arī klausītājos. Aplausi ir silti un neviltoti, programma ir patikusi…
Pieceļas kāds vīrs un nāk pie manis, lai uzdāvinātu savu fotogrāfiju… Kad ieraugu šo attēlu, esmu pagalam samulsis – tā ir manis fotografēta Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, vējainā ziemas dienā... šogad…
Kāds cilvēks mēģināja šo Latvijas svētvietu iemūžināt savā fotoaparātā. To redzot, viņu uzrunāju, piedāvājot arī pašu pie pieminekļa nobildēt.
Pēc nelielas minstināšanās, kad iedevu savu vizītkarti, tas uzticēja man savu lepno fotoaparātu…
Uzzinājis, ka viesojos Amerikā, goda vīrs Olafs Hugo nu speciāli ieradies uz pasākumu. Kad to abi publikai izstāstām, kā esam pazīstami, visiem prieks un lielum lielais brīnums. Man arī…
Visi ir sapirkušies pa grāmatiņai un kompaktdiskam, sastājušies garā rindā pēc autogrāfiem… Atkal žēl, ka nevaru pierakstīt šo ļaužu vārdus…
Kāds saka, ka tā te vēl neesot bijis, tā te esot pirmo reizi…
Lai nu tā būtu, vai tādēļ man lepnam kļūt un palikt…
/Turpinājums sekos/
o o o
