21.05
Sestdiena. Nelīst… Eju gar diviem lieliem golfa laukumiem un vienu beisbola laukumu ar apkārtni iepazīties… Te viss kā visur – privāts un labi aprūpēts. Arī šeit, lai kur es nebrauktu, visi mani pazīst un, plati smaidot, sveicina, par bērniem jau nu nemaz nerunājot. Jauni džeki un meitenes arī sveicina… Amerikā esmu slavens un pazīstams, manā Dzimtenē mani pat pazīstami nesveicina, zina manu sliktumu vai varbūt savu…
Vispār jau trakoti gribētos iet kādā mājā un pie kafijas parunāties… Tomēr tā kā nedaudz bail, ja nu nošauj, kā mani mājās dabūs…
te tak visiem flintes esot – Amerikā.
Vējš kokos šalc tāpat kā Latvijā, un putni arī tikpat dziedoši un mīļi… Vāveres mīļākas kā pie mums vai bezkaunīgākas, tās par katru cenu grib mājās ielauzties un iemājot… cerot uz dīku un nodrošinātu dzīvi… vēlāk esot jāsauc ugunsdzēsēji, lai draiskules dabūtu no mājas laukā – tā te esot ne vienam vien traki gadījies… Un vēl – stirnas un citas meža radības pa dārziem klejojot pēc jauniem, svaigiem puķu pumpuriem kārodamas…
Man patreiz kārojas nokļūt ceļa otrā pusē. Un par lielu pārsteigumu krustojumā stāvošs vīrs ar ,,stop” zīmi rokās aptur trako transporta plūsmu, lai es kā Latvijas ,,goda pilsonis” nokļūtu ielas otrā pusē…
Nāk prātā misters Bīns… un gribas to izmantot pulka reižu, vieta patiesam priekam…
/Turpinājums sekos/
