Es guļu smaržīgā siena vezumā, un zeme ir tik tālu, ka gandrīz vai tepat virs galvas šūpojas pāris sudraba zvaigznītes. Tikai koku saknes, izaugušas pāri ceļam, sašūpo vezumu un atgādina, ko tomēr esmu vēl tepat uz zemes. Te uzvirmo zirga sviedru smarža, te viņa soļu spēks sasaucas ar manas sirds pukstiem. Pļava ir tālu, un mājas ir tālu, un gribas lai šis lidojums nebeigtos nekad. Es aizveru acis un apzinos, ka esmu laimīgs tajā siena vezumā...
Arī tur – zirga mugurā, cauri piesnigušam mežam izvadājot pastu pa lauku mājām. Arī sēžot kamanās un no segas noraušot sniega pakavus. Pirksti nosaluši stīvi, tos piekļauju zirga siltajam kaklam un izjūtu viņa mīksto lūpu pieskārienu savai plaukstai. Tad viņš noliecas un tik spēcīgi paberzē savu pieri manās krūtīs, ka gandrīz gribas nokrist sniegā, lai arī viņš saprot, ka viņu mīlu. Tā smarža ienāk man līdzi istabā un apliek līdz pat rītam.
Mēs divatā esam aizgājuši peldēties. Mēs abi esam kaili, un es nedaudz nobijies turos viņa cietajās krēpēs, paļaujoties, ka mēs abi nenogrimsim... Viņš prot peldēt, es – tikai baidīties. Ūdens ir dziļš, bet mans zirgs spēcīgs. Abi stāvam krasta malā, es tāpat apžāvējos vasaras saulē, bet viņam ir sava pieredze, kā labāk. Tas ir mans zirgs. Manas bērnības zirgs ar lielām acīm, kustīgām ausīm un reizēm arī dunduriem sakostu kaklu mums abiem.
Vai tu kādreiz esi auļos, zirga kaklam piekļāvies, aizvērtām acīm brāzies cauri mežam?
Ir pagājis laiks, mana zirga vairs nav, es braucu mašīnā un redzu savu zemi. No sētas uz sētu, no novada uz novadu. Un te kāduviet es apstājos, kalna galā stāv balta ķieģeļu māja, tai apkārt ābeles. No mājas iznāk celiņš uz lielo ceļu, gar kuru iet grāvis. Un lielā ceļa grāvī pretī mājai guļ zirgs. Tam pie kājām mirdz balti sudraba pakavi. Savu gājumu veicis, nevienam nevajadzīgs, grāvī izmests zirgs...
Apkārt tam vārnas vai kovārņi..., asinīm nošķaidīts sniegs...
Cilvēks jau savu ir paņēmis...
Un droši vien vēl savu saņems...
Tikai tas ir ceļš, pa kuru iet ļaudis...
No kurienes uz kurieni?...
/Livars/ 1996.g./
