Citiem vārdiem sakot – lai mēs stiprinātu mūsu pēcnācēju un arī paši savu identitāti. Identitātes jautājums ir ļoti nozīmīgs un Latvijā arī strīdīgs. Pastāv uzskats, ka nacionālā identitāte ir izmirstoša un pat lieka. Uzdrošinos apgalvot, ka šī identitāte, kā pozitīva pašapziņas sastāvdaļa, ir tikpat nozīmīga kā veselīga sava dzimuma identitāte. Un to nemainīs filozofiski pārspriedumi par lietderību vai nelietderību, jo mēs ikkatrs piedzimstam un uzaugam ne tikai kā noteikta dzimuma pārstāvis, bet arī noteiktā laikā un vietā, kas padara mūs piederīgus savai dzimtai/nācijai/kultūrai. Kādam droši vien būtu izdevīgi, ka latvieši, savā zemē, cīnoties tikai par izdzīvošanu vien, un pat ar to lāgā netiekot galā, pieļautu saviem bērniem izaugt par mankurtiem. Jo skolu mācību programmās nacionāli-patriotiskā audzināšana ir vien garāmejot pieminēta. Jo būtībā daudzi, būdami latvieši, nemaz īsti neizprot, ko tas nozīmē, un uzskata – ja kaut cik zina valodu, ar to jau ir vairāk nekā pietiekami.