01.05
Manā logā sārts, tad spilgts, pāri ezeram mirdzošs, putnu dziesmām pavadīts Saullēkts. Ir svētdienas rīts. Visapkārt saules apmīļots, pēc puķēm smaržojošs gaiss, no vienas telpas otrā ieplūst klusināta mūzika… Un es zinu, drīz baznīcā sāksies dievkalpojums… un pēc tā būs mana tikšanās. Es jau tai gatavojos, es jau esmu sācis ar šiem ļaudīm sarunāties…
Pa trepēm lejup kāpj Spūcīte, tā paceļ savas ķepiņas pret mums, kādu brīdi uzkavējas un aiziet atkal savās kaķenītes gaitās… Tā ir ļoti neparasta un augsti inteliģenta kaķenīte, un jau lielos gados. Viņa iet, iet, tad tik izteiksmīgi un dīvaini apsēžas, ķepiņas uz priekšu pastiepjot…
nu tā – kā pļavā zaķis…
