Andris Freidenfelds
/Bahčisaraja, 1982.04. janvāris/
„Ķēms, kas esi tu?” gandrīz sāku dziedāt..
„Es esmu sniega cilvēks.”
„Hē, kam tu pūt? Sniega cilvēki neeksistē.”
„Par to vēl zinātnieki strīdās. Un, ja jau es esmu šeit, tātad eksistē gan,” teica sniega cilvēks un sāka taisīt vaļā skapja durvis.
Es nodomāju, ka, ja jau stundu pirms
Jaunā Gada spīdīgi bumbuļi karājas priedē, kurai zari ir nevis tā,
bet šitā, sniega nav pat saldējuma pārdevējam aiz apkakles,
bet aiz loga ir + 18 C, kāpēc tad pie manis nevarētu atčāpot sniega cilvēks? Visādi brīnumi taču notiek.
Es izlīdu no skapja un nopētīju šo fantastisko stāstu un zinātnieku strīdu varoni. Atcerējos dokumentālus kadrus uzņemtus Himalajos, netālu no Džomolungmas: Sniega cilvēks pastaigājās gluži kā vienkāršs pilsonis uz divām kājām, it kā bailīgi atskatoties. Manējais bija gluži tāds pats.
Kājas izmērs apmēram 48, uzvalks varētu būt 62.
„No kuras puses būsi?” pavaicāju, „No Džomolungmas? Vai tepat no Čufut-Kalē?” Bet šeit jau nav sniega...
„Jā, nolāpīts, šeit nav ne kripatiņas sniega,” sūdzējās sniega cilvēks,
„Pie mums Gaiziņkalnā gan jau maktīgi slēpo.”
Kad atguvu elpu, pavaicāju: „Bet kā tu te tiki?”
„Atsūtīja. Uz pieprasījuma. Bet tu ilgi nenāci pakaļ, un tā nu es pats...”
Sāku rēķināt, cik man varētu izmaksāt 48. numura kurpes un 62. izmēra uzvalks. Tad pasaktījos uz pulksteni.
„O, čomiņ, ejam ātrāk pie galda! Taisi vaļā šampanieti!
Tūlīt būs divpadsmit!”
Un pēc mirkļa atskanēja stikla šķindoņa...
„Es netīšām. Piedod,” teica sniega cilvēks no Gaiziņkalna, kurš ar šamapanieša korķi bija izšāvis manas vienīgās istabas, vienīgā loga rūti.
Šajā brīdī sāka krist sniegs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru