PIEKTAJĀ AVĒNIJĀ

Viņa dzīvoja līdzās Ņujorkas Centrālajam, tik slavenajam parkam.  Nelielā viesnīcas tipa dzīvoklī, ar šveicaru pie ieejas namā. Cienījamai kundzei jau bija deviņdesmit gadu, viņai bija arī bērni, kuri dzīvoja citos Kontinentos un materiāli Māti ļoti labi atbalstīja. Viņa dzīvoja bez uzspēlētas ārišķības, vai citādas spozmes. Kāds no vecākiem bija krievu izcelsmes, sieviete bija ļoti inteliģenta, vienkārša un ar filozofes izglītību. Un neaizmirstamākais bija tas, ka mēs kādu dienu tā iegrimām sarunās, ka man nebija ne mazākās vēlēšanās doties pastaigā pa Ņujorku… Es šodien vairs neatceros, par ko runājām … bet, tas bija tik bezgala aizraujoši, viņas valoda bija tik bagāta, runa tik raita … Uz Ņujorku viņa pārcēlās no kādas citas pavalsts, ar domu, lai Dzīves novakari veltītu teātriem, koncertiem, izstādēm … un, lai arī uzņemtu ciemiņus! Es bieži atceros šo cienījamo sievieti un domāju, cik ļoti, arī man, šodien pietrūkst šādu cilvēku, domu un ideju saskarsmes … Cik bezgala pietrūkst vēlme, ne laika, lai tā vienkārši apsēstos – klausītos un runātu! Aizmirstot par vīna glāzi un kūkām uz galda, aizmirstot, ka dažus stāvus zemāk virmo viena no lielākajām pasaules pilsētām … /LivArs, 28.01.2022/