šodien, 20. 07. 2013.
Tikko no zara atrāvās ābols ...
Vēl zaļš.
Garām pazarēm,
Garām daudzajām lapām ...
Tik brīvs, tik patstāvīgs.
Tas atsitās pret dārzā esošo galdu,
būkšķēdams nokrita zemē ...
Tad atskrēja suns, paķēra ābolu zobos un
sāka to grauzt ...
Pēc laika, vēl zaļo
ābolu viņš pameta un pieskrēja pie nākamā ...
Bet āboli krita un krita.
Tāds bija laiks. /Livars/
5 komentāri:
Es redzēju zvaigžņu sietu
Gaisa vidu līgojot.
Dieviņ, tavu likumiņu,
Ka zemē'i nenokrita.
Ko nu par suņa prātu, ja cilvēks, zinot ābola negatavību, gatavs sniegties, staipīties, purināt, ķeksēt, raut, un, iekožot dabūtajā, aizmest..
Paldies! Tas nu viš tā i ... tāds tas cilēks i ...
Ak, Livar, Livar, šovasar Tu mums visiem liec satraukties! Bet es zinu - viss būs labi!
Visiem emuāra sekotājiem un lasītājiem ar Livara ziņu gribu pavēstīt, ka Livars nekur nav pazudis un publikācijas emuārā noteikti būs...
Tā nu dzīvē ir iekārtots, ka reizēm zobratiņi, lai tie grieztos, ir jāieeļļo, jāsaremontē...(ne tikai mašīnām) Livars šobrīd atkal atrodas slimnīcā un sūta sirsnīgus sveicienus emuāra sekotājiem. Vēlēsim Livaram labu veselību... un tad jau atkal tiksimies šeit, emuārā.
Slim-Nīcā? Tas jau tikpat, kā mīļajā Kurzemē.Un kurzemnieki saka:- Ka es ko griib, ta es to dabon!
Visstiprāko gribēšanu pie veselības dabūšanas, Dzejniek!
Ierakstīt komentāru