M Ā T E S  D I E N Ā

Elita Ratinika

    Rīt braukšu uz Rēzeknes piekalni …

Celšos agri, pirms nakts pāries rītā.

Ceļš tāls, mērķis īpašs.

Pirmo reizi Mātes dienā – pie mātes kapa.

Skaļi iečīkstēsies klusās lauku kapsētas vārtiņi.

Manās rokās ziedi un pateicība sirdī.
Paldies, Mammiņ, par to vislielāko, ko man devi.

Par dzīvību.

Par maizīti, ko varēju gaidīt tikai no Tevis.

Un, par maizīti ar sviestiņu, kad man bija dzimšanas diena.

Par to, ka neļāvi dīdīties baznīcā, mierīgi stāvot, 
es mācījos dzirdēt un domāt. Paldies par visām citām, 
ar pieklājību saistītām lietām, nu tās man noder pie katra satiktā cilvēka. 
Dikti reti man tika kāds saldums no tevis, 
mammīt, toties patstāvības nekad netrūka. 
Tā bija kā konfekte ar nosaukumu – es to varu!

Maza meitene būdama, apskaudu putnus.
- Meitiņ, lido ne tikai putni, lido taureņi un bites, lido arī mušas…
- Es iešu ārā –, teicu. Un tu, mammiņ, atļāvi. 
Gāju pasaulē, kurā var notikt kas slikts, 
bet kurā var notikt tik bezgala daudz laba.

Laika apstākļi nekad netraucēja.

Pūta vējš – tu teici: – vējš glāsta.

Lietus lija – , tu teici: – aiz mākoņa saulīte mazgājas.

Sniga – tu teici: – skat, cik viss balts.
Tu, māt, neraudāji pie sava dēla kapa.

Un es iemācījos neraudāt, kad kapā guldīja manu dēlu.
Ceriņos var atrast laimītes, var arī trejlapīti,

bet visi ceriņu ziedi smaržo vienādi jauki.  

Var pāriet upi pa tiltu, var, ja var, arī pārpeldēt.

Visas krāsas dzīvē, arī melnā, ir košas, kā diena pēc nakts,

tā puķes melnzemē mostas.
Mammiņ, paldies, ka ļāvi sevi dabūt par mammu.

Tu esi Pasaulē labākā Mamma, arī tagad, kad Tevis vairs nav. 

Manai

Omītei bija līdz zemei gari

brunči un mati garā pīnē kā balti

saules stariņi ap galvu.

Es ieritinājos pie omammas gultā

un pa viņas vaigu grumbām,

klausoties ikvakara pasaciņu,

aiztecēju tālās un tik brīnumainās pasaku zemēs,

kur ļaudis daudz dziedāja, daudz smējās, bija

čakli un godīgi.

Un, kad no rīta pamodos, es redzēju,

ka es pats esmu tādā zemē! /Livars/

citas publikācijas sadaļā

MĀTEI