Ingrīdas Lasinskas /dzim. Reimane/

Jauno dienu raksti

klik - iepriekšējās publikācijas

1978. g. 29. augustā es biju uz teātri „Dolāru princese”. Mēs gājām ar Airu. Airas tēti un mammu. Iekšā tiku par brīvbiļeti, jo tur bija aktrise Aina Karele. Man bija viena neļķe. Kad iegājām zālē tā bija pustukša. Sākās teātris. Tas bija ļoti smuks. Nākošajā starpbrīdī mēs iegājām grimētavā. Tur mudžēja plikas sievas apakšbiksēs un krūšturos. Aina Airu piesauca klāt. Viņa teica, lai mēs atnākot vēl nākošajā starpbrīdī. Mēs aizgājām. Viņa mūs uzcienāja ar cepumiem. Tad viņa pārģērbās. Viņa pavaicāja Airai par manīm. Viņa izstāstīja. Sākās trešais cēliens. Es visu laiku gaidīju kad uz skatuves parādīsies Aina. Viņa parādījās pašas beigās. Karele visu laiku teica, lai es to puķi iedodu kaut kur vidū. Es negribēju. Bet tad man iegribējās. Ainai bija daudz dažādu tērpu tos es pamēģināšu iezīmēt. Puķi es viņai iedevu.

1978. g. 15. septembrī.

Dzejolis Aivaram uz kāzām.

Tevi kāzu dienā sveicam.

Laimes vēlējumus teicam.

Kad par mājas tēvu kļūsi

Tenisists Tu vienmēr būsi.

Vienmēr atceramies Tevi

Tenisam Tu daudz ko devi

Vēlam mūžam priekos grimt

Tenisam būs nenorimt.

Atnāksi pie mums Tu ceram

Tāpēc apsveikumus beram

Galvā paturēt tos varam

Bet tos šinīs rindās karam.

Zālē ierauj sievu iekšā

Liec tai raketīti priekšā.

Ai tā arī spēlēt sāk

Vīru uzvarēt lai māk.

Savus bērnus pamācīsi

Tenisā tos ievedīsi.

Cerams tēva pēdās ies

Tenisu tie spēlēt skries.

Aivar, apciemo tu mūs,

Arī adrese te būs

„Bijušajā” pamatskolā

Bumbiņu ņem līdzi somā.

Trešā stāvā taisni ej

Un pa durvīm iekšā skrej.

Katru dienu gaidīsim,

Kad Tu nāksi smaidīsim.

Ja tev dzīvē grūti kļūs

Mierinājums vienmēr būs

Treneris tev palīdzēs

Viņš taču to vienmēr spēs.

1978. g. 24. oktobrī

/1978. g. 20. septembrī avīzē „Pionieris”/

Rudentiņš

Rudentiņš ir atnācis,

Visas kētis piebēris.

Kombains igi strādā druvā,

Tas tikpat kā kuģis jūrā.

Rudzu, miežu, kviešu daudz,

Teicām labībai mēs: „Audz!”

Labība nu tīrumā

Pilnā ražas briedumā.

Ābelēm jau zari liecas,

Visi ražu novākt tiecas.

Ābols kokā sārts un smaržīgs,

Liekas ļoti, ļoti garšīgs.

Kļūst jau apas dzeltenas,

Ai, cik tās ir zeltainas!

Ne jau velti saka tā:

„Rudenī kā pasakā.”

1979. g. 3. martā.

Es sen neesmu rakstījusi savā dienasgrāmatā. Šodien nolēmu ierakstīt. Nesen biju sanatorijā. No 3. janvāra līdz 17. februārim. No sākuma es ļoti gribēju tur braukt. Mani ievietoja 8. palātā. Kad iegāju tur bija tikai viena meitene. Viņa bija tā kā puišelis. Baigi stiprā. Mācās palīgskolā. Tētis un mamma viņai ir dzērāji. Tāpēc viņiem ir atņemtas tiesības. Viņa visu laiku staigāja vienā apģērbā. Tad mēs piespiedām viņu tomēr pārģērbties. Tā mēs divas tur dzīvojām. Pēc tam pie mums pārcēlās vēl viena meitene. Viņa bija tāda gļēvulīte, visu laiku raudāja pēc mājām. Viņai ļoti bieži sāpēja galva. Visbiežāk tad, kad bija jāiet uz skolu. Viņa bija baigā gļēvule un nodevēja. Tā es dzīvoju. Vēlāk atbrauca lielās meitenes no 10. klases. Mēs ar audzinātāju nolēmām aiziet uz veikalu, viena meitene no 11. palātas gāja ar vienu lielo meiteni. Man arī gribējās sadraudzēties ar viņu. Vēlāk tas man arī izdevās. Es visur gāju kopā ar viņu. Viņu palātā bija Solveiga. Solveiga ir ļoti laba meitene. Es viņu iesaucu par „kaķīti”.  Mēs visur gājām kopā. Solveiga ir ļoti taisnīga. Man viņa patika.

Anita. Pārmērīgi gara. Dejo modernās dejas. Viņa vienmēr uzturēja jautrību. Kaut ko jocīgu izdomāja. Sevi viņa nosauca par „lielo kazaku mazo kazaku vidū”. Vispār ar viņu gāja jautri. Sandra. No sākuma likās forša meitene. Mazdrusciņ līdzīga Raimondam Paulam. Bet pēc tam viņa bija baigā reņģe. Viņa visu laiku lasīja grāmatas, es par viņu sacerēju dzejolīti.

Iesauka tev Raimonds Pauls

Liekas neesi tu ļauns.

Sandra tikai guļ un lasa

Un savu vēderiņu kasa.

Pēc tam uz sanatoriju atbrauca vēl viena meitene. Viņa mums visu gaisu samaisīja. Viņa bija baigā modes dāmiņa. Mēs uzreiz viņu iesaucām par „fifī”. Pēc sejas viņa bija forša. Fifī labi pārvaldīja vācu valodu. Viņa mācījās vācu speciālajā skolā. Viņa bija bijusi arī Vācijā.

Pēc tam Sandra pārvācās uz Vinetas palātu. Solveiga mani aicināja iet pie viņām, bet es domāju pie mums ir labākā vietā logs. Man netikās pārvākties un es arī neaizgāju. Tad pie viņām palātā ielika vienu krievieti. Tādu klusu meiteni. Tāpēc mēs nolēmām paprasīt, lai mani pārceļ pie Solveigas. Māsiņa no sākuma protestēja, bet beidzot pierunājām. Tā es sāku dzīvot 13. palātā. Kad man bija jābrauc projām Solveiga gandrīz vai raudāja. Tā es esmu atkal mājās. Jā, man vēl viens svarīgs notikums, es esmu sākusi krāt ziepes.

1979. g. 8. jūnijs

Neparastais vītols

Aug vītols dīķa malā

Tā taču vienmēr dabā

Tas dīķi maigi skar ar zariem

Un klusām sačukstas ar ūdens gariem.

Bet tomēr neparasts šis koks

Jo naktī viņā mājo spoks

Bet dažreiz sēž tur velniņš mazs

Kāds sastopams ir pasakās.

Ūdens melns un tumšs kā pekle

Tumsā ietrīsas pat egle.

Mākoņi kā piķis melni

Lidinās pa gaisu velni.

Tauriņi kā melnas ēnas

Apciemo tie naktis rēnas

Spārni zib kā uguntiņas.

Tad uzaust rīts

Un pēkšņi viss ir migā tīts

Un vītols atkal parasts kļūst

Un spoki, velni bezgalībā grūst.

1980. g. 28. aprīlī

Veltīts māšelei.

Tu esi kā zieds

Kas mūžam nenovīst.

Tev vienmēr sejā plaukst prieks

Vai saue, vai lietus līst.

Tu esi kā zvaigzne

Kas debesīs mājo,

Tu esi kā saule

Kas savu siltumu staro.

Tu esi viss

Kas uz pasaules labs,

Tu esi viss

Kas uz pasaules skaists.

/Turpinājums sekos/